Stāsta arhitekte Dace Kalvāne

Tradicionāli mēs redzam ēkas četras fasādes — tās, kas vērstas uz apkārtējo vidi. Taču jumts ir piektā fasāde jeb virsma, kas no putna lidojuma kļūst par pilsētas kopainas daļu.

Jau 20. gadsimta sākumā Barselonā arhitekts Antonio Gaudi savam ēkām Casa Milà un Casa Batló veidoja jumtus kā skulpturālus parkus. Skursteņus, ventilācijas šahtas Gaudi pārvērta tēlos, kas dzīvoja, kas bija kā daļa no ēkas organisma. Gaudi reiz teica: "Skaties uz jumtiem ap sevi — tie ir neglīti. Bet tie var būt skaisti, ja tiem ļauj dzīvot."  Šī doma ir Gaudi arhitektūras būtība — dabiskums, telpiskums un nepārtraukta forma. Gaudi gan nelietoja terminu "piektā fasāde", taču viņš to parādīja praksē.

Termins "piektā fasāde" vēlāk parādījās arhitekta Le Korbizjē rakstos. Viņš vēlējās piešķirt nozīmi tam, kas līdz šim bija tikai ēkas augšējais segums. Kā viņš rakstīja — jumts ir jēgpilna telpa, vieta, kas var kļūt par dārzu, atpūtas laukumu, dzīves turpinājumu zem atklātām debesīm. Modernisma laikā tas vairs nebija tikai ēkas noslēgums, bet vieta, kur var dzīvot, sauļoties, dzert kafiju, stādīt augus. Le Korbizjē projektos jumts kļuva par atvērtu, daudzfunkcionālu telpu, ar skatu uz apkārtējo vidi.  

Mūsdienās ideja par piekto fasādi turpina dzīvot. Amerikāņu arhitekts un mākslinieks Alans Maskins radīja projektu "The Fifth Façade Project" — pētījumu un radošu stāstu par pilsētu jumtiem kā neizmantotu pasauli. Tas sākās kā arhitektūras izpēte, turpinājās kā zinātniskās fantastikas stāsts, tad kļuva par grafisko romānu un filmu "Welcome to the Fifth Façade".

Šis darbs ieguva pirmo vietu pasaulē lielākajā arhitektūras ideju konkursā — "Blank Space Fairy Tales Competition". Maskina ideja bija skaidra: jumti ir mūsu nākamā robeža — vieta, kur var atdzimt pilsētas dzīve.

Šodien arhitektūrā piektā fasāde iegūst arī ilgtspējīgu nozīmi. Zaļie jumti palīdz uzkrāt lietus ūdeni, samazina karstuma salu efektu, uzlabo ēku energoefektivitāti, rada dzīvotni putniem un kukaiņiem. Rīgā ir vairāki piemēri, kad bites ir iedzīvojušās gan uz viesnīcu, gan citu ēku jumtiem, veiksmīgi vairojas un ražo medu, kas ir garšīgs un tīrs, un lietojams uzturā.

"Piektā fasāde" nav tikai par tās lietderību un skaistumu. Tā ir arī par atbildību, kā arhitekti veido ēkas siluetu, kā tiek veidota pilsētas panorāma. Mūsdienās, kad pilsētas kļuvušas blīvākas, "piektā fasāde" atgriežas ar jaunu nozīmi. Jumti kļūst par sabiedriskām vietām, kur tiek ierīkotas kafejnīcas, dārzi, skatu laukumi. Tas, kas reiz bija neredzams, tagad kļūst par daļu no pilsētas sejas.

Tradicionāli "piekto fasādi" uztvēra kā jumta virsmu, kuru redz no putna lidojuma, bet šodien no Svētā Pētera baznīcas torņa un jebkuras augstbūves Rīgā redzama vesela jumtu pasaule.

Torņi, kupoli, dažādu materiālu jumti — kopā tie veido pilsētas mozaīku. Tā ir Rīgas namu "piektā fasāde" — mūsu urbānā auduma daļa, kuru redzam tikai tad, ja paskatāmies no augšas.

Tie, kas pazīst Rīgas jūgendstilu, zina, ka daudzām ēkām arī jumti ir veidoti dekoratīvi, ar karnīzēm, tornīšiem, kupoliem, lai ēka izskatītos harmoniska arī no augšas, no pretējās ielas balkona vai kaimiņu mājas loga. Arhitektiem šodien jādomā ne tikai par to, kā ēka izskatās no ielas, bet arī — kā tā izskatās no putna lidojuma.