Stāsta filosofs un filosofijas žurnāla Tvērums galvenais redaktors Toms Babincevs

Vai zini, kas ir mīts? Nav runa par mītu kā varoņstāstu vai visuma ģenēzes teiku. Runa ir par Rolāna Barta pienesumu strukturālisma filosofijai, mēģinājumos sistemātiski noraudzīties uz vizuālās un tekstuālās informācijas vēstījumu apriti kultūrtelpā. Citiem vārdiem, viņš formulē specifisku mīta jēdzienu, to raksturojot kā sekundāru semioloģisku sistēmu. Primāra semioloģiska sistēma sastāv no trīs terminiem — apzīmējamais, apzīmētājs un zīme. Zīme ir lietussarga jēdziens, kas iekļauj komplektu — apzīmējamais un apzīmētājs. Te jau kārtējo reizi ir runa par reprezentējošu valodu, proti, apzīmētājs ir, piemēram, nosaukums ''ābols'', bet apzīmējamais ir priekšmets realitātē – nosaukumam un priekšmetam stājoties reprezentējošā attiecībā, iegūstam zīmi.

Barta mērķis ir formulēt jēdzienu, ko pielietot plašāka apjoma kultūrkritikā, līdz ar to izpratne par primāru semioloģisku sistēmu attiecināma arī uz attēliem, kino, audio, – uz zīmju apriti kultūras telpā kā tādā.

Primārā semioloģiskā sistēma norāda uz vārda vai teikuma acīmredzamo, burtisko jeb denotatīvo saturu. Piemēram, teikums “kaķis ir uz dīvāna” ir tiešs un burtisks konkrētas priekšmetiskas situācijas apraksts. Toties mīts jeb sekundāra semioloģiska sistēma ir sava vieda pievienotā vērtība, kas, tā teikt, zīmes nolaupa un vienlaikus mēdz aizēnot to burtisko nozīmi. Primārā semioloģiskā sistēma ir denotācija, sekundārā – ir konotācija jeb asociatīvais vēstījums.

Piemēram, iztēlosimies hipotētisku situāciju – kāds portāls, tuvojoties oktobrim, varētu rakstīt: ''Politiķis X un viņa partija ABC sola palielināt skolotājiem algas.'' Tas ir teksts, kam no vienas puses ir denotatīvs, tiešs ziņojums – to var uztvert, kā vienkāršu, informatīvu ziņu sižetu par kādas partijas mērķiem. Tomēr, tā kā ir priekšvēlēšanu laiks, var rasties aizdomas, ka šim teikumam tomēr nav tikai informatīva vērtība – teikumam ir uzkabināta sekundārā semioloģiskā sistēma jeb tas ir daļa no kāda plašāka vēstījuma, kas nav burtiski, tiešos vārdos izsacīts. Vēl dziļākas aizdomas rodas, ja apsver, ka, piemēram, šis preses izdevums pieder kādam no partijas ABC vai kādam, kuram ABC liekas simpātiska partija – tas ir sarkanais karodziņš, kas raisa skepsi, ka šāds virsraksts un sižets nav nejauši.

Teikums ar šķietamu informatīvu vērtību šajā domas līnijā ieraugāms kā daļa no sekundārās, vēstījošās sistēmas, un tajā ir būtiski 3 termini — forma, koncepts un mīts. 

Mīts ir lietussarga jēdziens, ko konstituē koncepts un forma. Forma ir vārds, teikums, rindkopa, tā var būt kaut vai vesela grāmata. Forma ir zīme iepriekš miētajā izpratnē. Koncepts turpretī ir pievienotā vērtība. Mūsu piemēra sakarā, tas ir pievienotais vēstījums, ka politiķis X ir pozitīva figūra, kurai rūp Latvija. Forma jeb zīme, apvienojumā ar konceptu veido mītu.

Vēl var minēt piemēru ar telefona sakaru operatoru reklāmām – tās nekad nerunā par ''neatkarību'' vai ''brīvību'' ar mērķi iedvesmot cilvēku uz labāku, pilnīgāku dzīvi — šie nojēgumi ir pakārtoti uz tiem parazitējošai, netiešajai vēstij: ''Šīs kompānijas pakalpojumi ir izcili, labāki nekā konkurentu!'' 

Mīts paļaujas uz cilvēka prāta asociatīvo dimensiju, tas parazitē uz tās. Un mīts patiesi iedarbojas tikai tad, ja tas nav noslēpts vai pārāk uzkrītošs.

Ja tas ir noslēpts, neviens to nepamanīs, bet, ja tas ir uzkrītošs, neviens sevi cienošs cilvēks tam neļaus ar sevi manipulēt. Mīta vēstij ir uztvērēju jāpārliecina, ka tā vienmēr nāk līdzi savam valodiskajam izejmateriālam — mīts pārliecina, ka tas ir dabisks, nesaraujams ar konkrētiem vārdiem un diskursiem.