LSM ziņās: Vai zini, cik aizraujoša ir steļļu vēsture?

Stāsta tautas daiļamatmeistare aušanā Inese Mailīte

Vai zini, cik aizraujoša ir steļļu vēsture no to pirmsākumiem līdz mūsdienām?

Miniens, švirkstiens, pievilciens vai sitiens! Atminējums – aužamie stāvi, kangas, strelles jeb stelles, kas ir biežāk lietotais nosaukums mūsdienās, tātad, tas ir rīks auduma veidošanai.

Latvijā ar rokām aužamo steļļu attīstība gadsimtu laika plūdumā ir ievērojama gan to izskatā, gan arī aušanas iespēju ziņā.

Atrastās liecības liecina, ka auduma gabali, kurus izmantoja apģērbam, darināti vertikālajos aužamajos stāvos vēlā dzelzs laikmeta periodā, laika posmā no 8. līdz 12. gadsimtam.

Atsevišķos gadījumos šādi stāvi lietoti vēl 19. gadsimtā. Audums šādos stāvos veidojas vertikāli jeb perpendikulāri zemei. Dažiem audumiem ir īpašas sānu malas, kas aušanas procesā veido maisveida eģes. Tas nozīmē, ka sānu malas audums veidojas divās kārtās, tādējādi malas ir izturīgas un gludas.

Paralēli vertikālajiem aužamajiem stāviem jau 12. gadsimtā parādījās arī horizontālie aužamie stāvi, kuros audums veidojas paralēli zemei. Pirmā sistēma šāda tipa stellēs bija trizuļi,

vēlāk, ap 19. gadsimtu līdz pat mūsdienām biežāk tiek lietotas sviru stelles, kuras ievestas no Somijas. Šo steļļu zināšana un aušanas prasme ir kā pamats nākamajam steļļu tipam – stellēm ar velkamo ierīci, kuru izmanto, piemēram, Zemgales rakstaino brunču aušanā. Šī aušanas prasme iekļauta Latvijas Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā

un lapā nematerialakultura.lv teikts: "Velkamā ierīce tiek uzstādīta uz sviru vai trizuļu stellēm. Tā sastāv no caurumota dēļa un tā galā piestiprināts divsekciju rāmis. Pa dēļa viduslīniju ir saurbts tik daudz caurumiņu, cik nīškārtās ir paredzēts aust. Jo vairāk nīškārtu, jo sarežģītākus rakstus ir iespējams noaust. Otra būtiskākā atšķirība ir steļļu aizmugurējās daļas garums jeb "dziļums", kas nosaka, cik nīškārtu varēs attiecīgajās stellēs ievietot."

20. gadsimta sākumā zemgalietis Pēteris Viļumsons bija pirmais, kurš izgudroja un patentēja savu vienpaminas pusautomātisko steļļu variantu.

Arī šī aušanas prasme no 2020. gada atrodama starp nemateriālās kultūras mantojuma saraksta elementiem. Viļumsona stellēm ir vadības galva (sviru vai trizuļu sistēmas vietā), kas saistīta ar nīšu kārtām un vienīgo paminu. Stelles raksturo vadības galvas tips: cilindra veida, kā arī 3 rindu vai 4 rindu karšu sistēma. Karšu sistēma sastāv no daudzām noteikta izmēra kartona plāksnēm, uz kurām ar caurumiņu palīdzību tiek ieprogrammēts raksts ar musturu cērtamā palīdzību. Padomju laikos tika radīts šauras metāla stellītes ar līdzīgu karšu mehānismu un vienu paminu, kuras tika izmantotas rūpnieciskajā aušanā.

Aušanā var arī gleznot, jo gobelēnu stellēs top austas gleznas – gobelēni, kuru aušanas tradīcija Latvijā ienākusi 20.gadsimta vidū. Šīs stelles pārstāv vertikālo steļļu veidu.

Vēl viens izstrādājums, kura vārdu pārņēmušas arī stelles, ir josta, jo dažāda izpildījuma šauras stelles sauc par jostu stellēm, kuras lielākoties darbojas uz trizuļu principa.

21.gadsimta sākumā Latvijā parādījās pirmās programmējamās stelles no Amerikas. No 2017.gada izplatījās Somijā ražotās programmējamās stelles.

Ja Viļumsona stellēm auduma raksts tiek iecirsts kartona kartēs, tad šeit nepieciešamo rakstu uzzīmē programmā, kas instalēta datorā. Dators tiek savienots ar programbloku, kuram pievienotas nīšu kārtas un pedālis. Minot pedāli, programbloks no datora nolasa, kura nīšu kārta jāceļ augšā, kura jāatstāj lejā.

Ar vārdu "stelles" parasti iedomājamies iekārtu, kas novietota uz grīdas, taču sastopamas stelles, kuras aužot liek uz galda.