Vai zini, kas ir melodeklamācija?

Stāsta pianists Ventis Zilberts

Vai zini, ka eksistē tāds mūzikas žanrs kā melodeklamācija? Vārda skaidrojums it kā pavisam vienkāršs – deklamēšana mūzikas pavadījumā. Izrādās, ka melodeklamēšanas ideja radusies jau sirmā senatnē, mēģinājumos savienot deklamēšanu ar instrumentālmūziku. Jau Senajā Grieķijā tika atzīts, ka, deklamējot monologus uz skatuves, iespaids uz klausītāju pieaug, ja lasītie vārdi tiek pasniegti mūzikas pavadījumā. Ideja savienot skandētos vārdus  ar attiecīgu mūziku atrada ievērību un atbalstu arī vēlāk viduslaikos Spānijā un Itālijā. Tā ir tāla vēsture, bet, kā ar mūsdienām? 

Papētot mūzikas vēstures lappuses pārskatāmā laika periodā – pārsimt gadu griezumā, kaut vai to komponistu daiļradi, bez kuru opusiem nav iedomājama mūsdienu mūzikas dzīve, redzams, ka romantisma laikmeta lielmeistari nav apgājuši melodeklamācijas  žanru un radījuši lieliskus darbus. Ferencs Lists, Roberts Šūmanis, Francis Šūberts, Fēlikss Mendelszons-Bartoldi, arī Antons Arenskis un Vladimirs Rebikovs. Jā, vēl Rihards Štrauss un Bendžamins Godārs. Lūk, tas ir pavisam neliels komponistu uzskaitījums, kuru daiļrades viena no šķautnēm žanriskā ziņā – melodeklamācija. 

Iedrošinos apgalvot, ka mūsdienu atskaņotājmākslinieki īsti nav ķērušies pie melodeklamāciju atskaņošanas – žanrs, manuprāt, gaida savu atdzimšanu, kaut vai nelielu. Bet ir tomēr arī teicami izņēmumi – interneta dzīlēs var atrast lieliskus romantiķu melodeklamāciju atskaņojumus. Nosaukšu kaut vai tikai dažus to interpretus: pasaulslaveno argentīniešu pianisti Martu Argeriču, kura vairākkārt viesojusies arī Latvijā, un ne mazāk izcilo argentīniešu pianistu un diriģentu Danielu Bārenboimu.

Svarīgs ir jautājums, vai, izpildot kādu melodeklamācijas žanra darbu, tekstu var lasīt jebkurš ar labu dikciju apveltīts indivīds? Jāatzīst, ka orientēšanās nošu rakstā būtu gandrīz obligāta prasība, jo komponisti instrumentālā pavadījuma materiālā ierakstījuši precīzas vietas, kurās būtu jāskan atsevišķiem vārdiem vai teikumiem. Jā, un vēl muzikālā dzirde apvienojumā ar izkoptu gaumi  – vērā ņemamas īpašības, kas arī sekmētu sasniegt mākslinieciski augstvērtīgu rezultātu.

Ir zināms, ka Latvijā atskaņotājmāksliniekiem zināma interese par melodeklamācijas žanru radās pagājušā gadsimta 20. gados. Nu, ko – gadsimts pagājis, un lūkosim, ar kuriem darbiem var piesaistīt mūsdienu klausītāju: vai ar Ferenca Lista komponēto  Nikolausa Lēnaua Balādi un Roberta Šūmaņa Balādi par skaisto Hedvigu, vai ar Arvīda Žilinska "Karogu" un Jāņa Mediņa "Dziesmu Līvzemes meitenei".