Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš

Ja būtu jānosauc kāds pasaules vēsturiskajā atmiņā uz palikšanu noenkurojies pulkvedis, tad to nebūt nebūs tik viegli izdarīt. Varbūt atcerēsimies odiozo Lībijas dikatoru, pulkvedi Muammaru Kadafi, varbūt Gabriela Garsijas Markesa stāsta “Pulkvedim neviens neraksta” galveno varoni.

Taču ir vēl kāds pulkvedis, patiesības labad jāprecizē – pulkvežleitnants - Ludvigs fon Zīgens, kura vārdu būtu vērts iegaumēt, jo tieši viņš septiņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē izgudroja vienu no izsmalcinātākajām grafikas iespieddtehnikām - mecotintu.

Ne kurš katrs karavīrs var lepoties ar jaunatklājumiem mākslās. Visdrīzāk jau, pat kara akadēmiju absolvējis virsnieks neko vairāk par kaujas lauka piezīmju akvareli nebūs uztriepis. Tomēr mūsu stāsta varoņa gadījums ir tieši tik neticams, lai tam pievērstu īpašu uzmanību.

Trūkst izsmeļošu ziņu par Ludviga fon Zīgena dzīves gaitām, taču pastāv pamatots pieņēmums, ka labi izglītotais aristokrāts iesaistās aktīvā karadarbībā. Par to, galu galā liecina fon Zīgena militārā pakāpe.

1637. gadā mūžībā dodas landgrāfs Vilhelms V. Viņa pēcnācējam Vilhelmam VI tobrīd ir tikai 8 gadi, tāpēc par landgrāfa reģentu līdz tā pilngadībai (21 gada vecumam, t.i. līdz 1650. gadam) kļūst viņa māte Amālija Elizabete fon Hānava-Mincenberga. Pie viņas ar lūgumu piešķirt amatu Kaseles galmā vēršas Ludvigs fon Zīgens.

Amālija Elizabete pulkvežleitinantu ieceļ Vilhelma VI kambarjunkura amatā. Ap 1641. gadu Ludvigs fon Zīgens nolemj pāriet katoļticībā, kas trīsdesmitgadu kara apstākļos apstākļos strikti kalvinistiskajā Kaseles galmā vērtējams kā visai dīvains un pārdrošs solis. Pēc sekojošajām nesaskaņām galmā Ludvigs dodas sava tēva pēdās un emigrē uz Holandi. Viņš pārceļas uz Amsterdamu, kur oficiāli veic konvertāciju un tomēr saglabā ciešas attiecības ar saviem bijušajiem Kaseles darba devējiem. 

1641. gada 6. martā Ludvigs nosūta vēstuli Amālijai Elizabetei, kurā pavēsta, ka ir uzsācis darbu pie viņas porteta un ka šajā sakarā neatteiktos no zināma finansiāla atbalsta. Atbilde, šķiet, gan bijusi visai atturīga. 

Tā paša gada augustā Ludvigs Amālijas Elizabetes portretu pabeidz. Tas tad arī ir pirmais mums zināmais mecotintas tehnikā radītais mākslas darbs.

Ludvigs to nosūta landgrāfam Viljamam VI un pievienotajā pavadvēstulē raksta: “Dziļā pazemībā es veltu Jūsu Augstdzimtībai, ārkārtējam mākslu pazinējam, šo reto un iepriekš neredzēto mākslas darinājumu. Nebūs neviena graviera, vai mākslinieka, kurš varēs izskaidrot, vai arī uzminēt – kā šis darbs ir tapis, un kā Jūsu Augstdzimtība to it labi zin, pastāv tikai trīs vispāratzītas gravīras metodes, un proti: pirmā ir gravēšana un grebšana, otrā – kodināšana ar skābi, jeb asēšana, trešā – reti izmantota metode – punktēšana, kas tomēr ir tik sarežģīta un grūta nodarbe, ka reti kurš to praktizē. Mana metode ir pilnīgi atšķirīga – jūs varat samanīt sīkus punktiņus, bet ne līnijas. Tomēr, ja šķiet, ka atsevišķi šī darba laukumi ir svītroti, tad tie tomēr ir viscaur punktēti, ko es nevēlos no Jūsu Augstdzimtības, kurš tik labi pārzina mākslas, slēpt.”

Un patiesi, Ludviga fon Zīgena radītajā Amālijas Elizabetes portretā redzami vienlaidus laukumi ar dziļi piesātinātu ēnas daļu un vienmērīgām tonālām pārejām. Ar klasiskās gravīras metodēm tas nebija panākams. Iepriekš apjomu un gaismēnu veidoja ar līniju un tās blīvuma gradācijām.

Savā vēstulē fon Zīgens tomēr neatklāj, kādā veidā un ar kādiem instrumentiem šādu efektu panācis, tomēr jebkurš mecotintas pazinējs nešaubīgi piekritīs, ka darbā izmantoti viņa sekotāju vēlāk patentēti amata rīki.

Var tikai spekulēt, kas Ludvigu fon Zīgenu rosināja veikt savus revolucionāros atklājumus. Te sava lomu spēlē gan pulkvežleitinanta izglītība liberārajā Morica kolēģijā Kaselē, gan mākslas un brīdomības mekā Amsterdamā pavadītie gadi, kurā tas nešaubīgi sastapās ar Rembrandta van Reina ofortiem. Gaismēnas problemātiku vienlaikus ar fon Zīgenu šķetināja itāļu baroka gleznotājs Džovanni Benedetto Kastiljone, kurš savos meklējumos nonāca līdz monotipijai.

Pateicoties savām tonālajām iespējām, mecotinta ātri kļuva populāra eļļas gleznu reproducēšanā un grāmatu izdevniecībā.

Arī turpmākie Ludviga fon Zīgena darbi saistāmi arī gleznu reprodukcijām – 1643. - 1644. gadā top Elizabetes Stjuartes portrets, Orānas Vilema II un viņa sievas Marijas Henriettes portreti, bet 1654. gadā fon Zīgens izgatavo Svētās Romas impērijas imeratora Ferdinada III portretu.

Ārpus portreta žanra fon Zīgens pievērsies arī reliģiskajai tematikai, piemēram, izgatavojis Anibāla Karači gleznas “Svētā ģimene kopā ar Jāni Kristītāju” kopiju. Kopumā ir zināmas septiņas pulkvežleitnanta rokas radītas mecotintas plates, līdztekus tām fon Zīgens veidojis medaļas un pievērsies eļļas glezniecībai.

Mecotintas tehnikas attīstībā nozīmīgs ir arī Anglijas Pilsoņu kara veterāna, rojālistu kavalērijas komandiera Prinča Ruperta vārds. Būdams Hesenes-Kaseles landgrāfa Viljama VI brālēns, mākslās ieinteresētais militarists no sava radinieka ieguva informāciju par jauno iespiedtehnikas veidu. Pēc Stjuartu varas restaurācijas un Prinča Ruperta atgriešanās dzimtenē, viņš par saviem jaunatklājumiem pavēsta publicistam Džonam Īvlinam. Šis vīrs nekavējas to darīt zināmu plašākai publikai, izsmalcināti aprakstot, ka nule izgudrota jauna iespiedtehnika - Mezzo Tinto un tās izgudrotājs, protams, ir Princis Ruperts.

Turpmākos gadu desmitus mecotintas uzvaras gājiens un šīs iespiedtehnikas novilkumu kolekcionēšanas mānija Anglijā kļuva gandrīz par apsēstību. Tā tas turpinājās līdz 19. gadsimta sākumam, kad kāds Minhenes dramaturgs nāk klajā ar kādu jaunu izgudrojumu, bet tas jau ir cits stāsts.