Vai zini, kas ir mālšpiks, fits un gardemans?

Stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas vadītājs, vēsturnieks Andris Cekuls

19. gadsimta 60. gados Latvijā, Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē, sāka būvēt buriniekus, kas radīja un veicināja jaunu apvērsumu Latvijas piekrastes iedzīvotāju ikdienas dzīvē. Tika pielietoti jauni kuģu būves darba rīki, radīti jauni burinieki, jauni, ar kuģniecību saistīti ikdienas valodas jēdzieni. Toreiz tas bija kaut kas jauns, bet tagad, pēc simt un vairāk gadiem, to var nosaukt tikai par sen aizmirstām lietām jūrniecībā, kuras spilgti raksturo tā laika jūras braucēju laikmetu.

To vidū minams mālšpiks un fits, ar kuru palīdzību notika spleisēšana jeb burinieku trošu galu savienošana, iepinot troses vienu galu starp otra troses gala grīstēm, tā sapinot tos abus kopā. Abi šie jūrniecības darba rīki ir apaļi, vienā galā smaili konusveida irbuļi, veidoti no dzelzs, misiņa vai cieta koka.

Buru šūšanas adatas turēja speciālā kaula ragā, kurš bija pildīts ar roņu taukiem. Ar šādi speciāli apstrādātām adatām tika atvieglots buru šūšanas process. Tās sauca arī par līķēšanas adatām, ar kurām tika sašūtas gan burinieku buru malas, gan savienoti kopā atsevišķi buru gabali.

Šis process tika veikts, uzvelkot rokā buru šujamo cimdu jeb gardemanu ar speciālu metāla daļu un ar tā palīdzību virzot buru šujamo adatu biezā auduma materiālā.

Ar buru šujamo āķi nostiprināja buras, kad tika apšūtas to malas. Būvējot burinieku, tika izmantots speciāls āmurs naglu un ķīļu iesišanai kuģa korpusā. Uz āmura bija katra meistara īpaša piederības zīme. Braucot ar burinieku vētras laikā, jūrniekam kā nodrošinājums ap roku bija speciāla rokas siksna, kuru piesēja pie kāda burinieka takelāžas daļas, un galvā tika uzlikts zīdvesters – speciāla no eļļota vai gumijota auduma izgatavota cepure, kura aizsargāja jūrnieku arī lietus laikā.

Burinieku stabilitāti kravas apstrādes laikā nodrošināja speciāli balasta maisiņi. Vētras laikā uz buriniekiem liekā ūdens atsūknēšanai no klāja tika lietoti koka sūkņi ar vārstuļiem. Uz buriniekiem smilšu pulksteņi tika izmantoti sardzes laikā.

19. gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā tika veidoti speciāli kuģu modeļi, kuri tika ievietoti stikla pudelēs. To autori pārsvarā ir nezināmi, bet dažus modeļus izgatavojuši latviešu tālbraucēju kapteiņi garu jūras pārbraucienu laikā.

Pudeles bija dažāda veida – apaļas, četrstūrainas, un dažkārt kopā ar kuģa modeli tika iebūvēts jūras skats, atsevišķas mājas un ainavas, tā veidojot kopēju diorāmu. Lai ievietotu kuģa modeli pudelē, vispirms tajā ielīmēja īpašu kuģa turētāju – koka dēli ar mazām tapām, lai precīzi fiksētu kuģa modeļa korpusu. Tas bija šaurs, un kuģa mastiem tika pieliktas eņģes, kas ļāva tiem salocīties. Kuģis tika salocīts un ievietots pudelē, kur ar speciāla diega palīdzību, to raujot, masti tika iztaisnoti. Diegu piestiprināja pie modeļa mastiem.

Kuģu modeļu – suvenīru kolekciju Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam 1997. gadā nodeva kuģu modelists Viktors Šildknehts.