Stāsta arheologs Artūrs Tomsons

Veicot arheoloģiskās uzraudzību darbus, viens no jautājumiem, par ko sanāk sarunāties ar ieinteresētajiem cilvēkiem, ir ne visai skaidrais priekšstats, kā veidojas arheoloģiskais kultūrslānis.

Īpaši saistībā ar būvdarbiem, kur tiek veikta rakšana, ar to ir jāsaskaras. Īpaši vecpilsētā, kur tas ir ļoti biezs. Nereti jāsastopas ar neticību tam, ka tas, kas paveras acu priekšā, tiešām ir veidojies 800 gadu laikā. Arī kultūrslānis ir vēstures daļa un tiek aizsargāts ar likumu, jo tas satur pašu svarīgāko – informācijas kopumu par laikiem, kad vēl nebija rakstīto avotu. Ģeologi to sauc par antropogēnas izcelsmes gruntīm.

Mūsu nozarē šis nosaukums ir iegājies ar kultūrvēsturisko nosaukumu. Sākumā šeit tas, ko skolā apgūstot vēsturi, būtu jācenšas iemācīties, ir iegūt priekšstatu par milzīgi ilgo laika ritējumu. Cik ir 100 gadu? Cik ilgi ir 500 gadu?

Vietās, kur zemē nav jauno laiku pārrakumu, viss cilvēka radītais pamazām nogulsnējas plānākās un biezākās kārtās. Īpaši strauji grunts līmenis uzauga vietās, kur dzīves vietās bija kādas ieplakas, tās “aizauga” pirmās.

Mūsdienās, kad atkritumus izved, pieļauju, ka to iztēloties var būt zināmas grūtības. Tomēr pagātnē ļaudis visu uztvēra vienkāršāk un īpaši pie tā nepiedomāja.

Arheoloģijā ir iespēja tieši saskarties ar to, kas paliek zemē, un tā ir tieša sava laikmeta, konkrēta cilvēka darbības liecība. Salīdzinot arheoloģiskos avotus ar rakstītajiem avotiem, katram ir savi plusi un mīnusi. Rakstītie avoti pagātni padara individuālu, bet ir subjektīvi, arheoloģiskie ir objektīvi, bet atkarīgi no pētnieka interpretācijas un paši neko pastāstīt par sevi nevar. Tāpēc ir svarīgi pētīt visu kopumā, nevis lasīt laukā tikai metāla lietas, ko dara daudzi detektoristi. Tas izjauc kopbildi, jo arheologi normāli atradumus kartografē un tikai kopskatā tas var kaut ko likt atklāt par pagātni vairāk tur, kur nav rakstīto – senos tirdzniecības ceļus, kauju vietas, amatniecības nianses, dzīvesvietas, pārceltuves utt.  Tas ir mīts starp detektoristiem, ka racēji “glābj” lietas no “slinkajiem” arheologiem, jo senlietas zemē “sapūstot”. Teiksim tā – kāda jēga visu fiziski izrakt, ja nav apstākļu restaurēt. Turklāt mēs nezinām, kādas zinātniskās metodes būs nākotnē, un visa šodiena mums arī liksies pilnīgs barbarisms, tāpat kā mēs ar šausmām reizēm skatāmies tagad uz 19. gs. metodēm. Tas pats Šlīmanis ar dinamītu vien ir ko vērts.

Atgriežoties pie kultūrslāņa. Mēs jau arī esam pilnībā aizmirsuši, ko nozīmē saimniecībā, faktiski savā dzīvesvietā turēt mājlopus, cik viens tāds eksemplārs patērē vezumus siena un kas no viņa paliek pāri visās nozīmēs dzīves laikā un pēc tam.

Ar šo saskārāmies arheoloģiskajā izpētē senās Rīdzenes upes aizbērtajā gultnē bijušajā labajā krastā 2019.–2020. gadā Kalēju ielā 64/66. Upīte ilgi tika izmantota, lai tajā mestu sadzīves pārpalikumus, un ievērojamā apjomā tajā atrada mājlopu kaulus. Tas rāda, cik Rīga vēl 16.–18. gs. bija agrāra, uz pa pusei naturālo saimniecību balstīta. Ja paskatās tā laika kartes, ap mūriem un bastioniem 17. gs, Rīgai ir ganības un pilsētnieku sakņu dārzi, līdz pat ārējai aizsardzības līnijai (ap vietu, kur tagad ir 1. slimnīca). Izrakumos tika atsegti 3 dažādu periodu senie koka krasta stiprinājumi un iegūta viena no pēdējos gados statistiski Latvijā lielākajām senlietu kolekcijām, kas liecina par Rīgas straujo augšanu šai laikā.

Šajos  izrakumos bija jāsaskaras ar kurioziem no vērīgo garāmgājēju puses. Tā ir īpaša kategorija, kas reizēm cenšas pat iekļūt izrakumu laukumā. Viens pilsonis bija pamanījis, ka laukumā atrodas jocīgi “akmens stabi”, ko ļaunie būvnieki kaļ nost. “Akmens stabi” patiesībā bija 2019. gada rudenī urbtie jaunbūves betona pāļi, uz kuriem zem zemes līmenī bija palicis nospiedums no šai vietā bijušajiem 19.–20. gs. mijā celtās ēkas pamatu ķieģeļiem (ēka bija sagrauta 2. pasaules karā, ja atceramies, tur ilgus gadus pēc tam bija skvēriņš).

Nākamais solis par vērīgajiem garāmgājējiem un mītiem arheoloģijā ir no sērijas – tur taču mēris klāt! Savulaik, strādājot pie Doma baznīcas, kur tagad bērnu rotaļlaukums, kāds garāmgājējs caur žogu iebāzis galvu kliedza – “čo ti tam kopaješ, tam čumaaa” – ko tu tur roc, tur taču mēris klāt! Tas ir tāds dzīvīgs mīts par ne visai ilgi dzīvojošu mikroorganismu, kas iznīkst diezgan ātri. Tomēr nešaubos, ka arī nākotnē tādas situācijas būs un garāmgājēji pēc 500 gadiem arheologiem sauks – ko tu tur roc, tur taču kovids klāt. Un datējumi tiks veikti pēc periodus atdaloša masku slāņa arheoloģiskajos  grunts slāņos.