Saturs Jura Ābola traktātam un vēstule Zanei Dreģei, Foto: no personīgā arhīva
00:00
  • 00:00 / 04:57
Vai zini, kas ir intonēmas un kā tās savā mūzikā ir iekļāvis Juris Ābols?04:57
LSM ziņās: Vai zini, kas ir intonēmas un kā tās savā mūzikā ir iekļāvis Juris Ābols?

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe

Izsakoties Jura Ābola vārdiem, "intonēma ir runas zīme un katrai no tām piemīt noteikta emocionāla nokrāsa".

No komponista Andreja Selicka esmu saņēmusi Jura Ābola traktātu par intonēmām. Darbs ir rakstīts ar rakstāmmašīnu, un nu jau apdzeltējušās lappuses nav iesietas. Materiāls ir ticis uzglabāts vien plāna kartona mapē un titullapa ir nozudusi. Ar darbu ir iespējams iepazīties, sākot no satura rādītāja, un, spriežot pēc 1. nodaļas nosaukuma "Valodas un mūzikas mijiedarbības estētiski filosofiskie aspekti", arī kopējais darba nosaukums varētu būt līdzīgs. Citām nodaļām nosaukumi nav piedēvēti.

Darba rakstīšanas gads varētu būt 1977., vadoties pēc literatūras atsaucēm un 1977. gada avots ir darbā jaunākais. Traktātam ir piecas nodaļas un katrai no tām ir vairākas apakšnodaļas. Intonēmas ir aprakstītas 3. nodaļas 2. apakšnodaļā 53. lappusē.

Lūk, kādu definīciju intonēmām piedēvē Juris Ābols: "Intonēma – ar šo jēdzienu mēs negribam uzstiept mūzikas zinātnei kādus lingvistiskus postulātus vai preambulas. […] Kamēr pirmatnējam cilvēkam vēl nebija attīstījusies skaņas augstuma sajūta, nevar būt runas par kādu muzikālu uztveri vai pat psihiskiem un emocionāliem muzikālo izjūtu veidojošiem spēkiem.

Šie spēki sākumā darbojās valodas spēju attīstīšanas virzienā. Tad, kad šīs spējas bija nonākušas uz zināma attīstības līmeņa tālākas komunikatīvas pilnveidošanās nolūkos, valoda sāka muzikalizēties. Kā tas notika?

Liekas, ka šeit vispirms darbojās p a t s k a ņ u  s i m b o l i k a, un viens no primitīvākajiem jēdzieniem, ko pauda vēl runāt neprotošais neandertālietis, bija "liels" – vai arī šī jēdziena pretstats – "mazs".

Varam puslīdz droši apgalvot, ka šiem jēdzieniem sava pirmatnējā veidā atbilst attiecīgi patskaņi "i", "u" vai "o". Lai significētu mazu dzīvnieku, neandertālietis izrunāja vai intonēja attiecīgi augstākā un zemākā balsī. Šos jēdzienus padara skaidrākus attiecīgo patskaņu dubultošana vai akcentēšana. Piemēram, varēja teikt: "i-i-i-i" augstāk intonēts, quasi staccato un "o-o-o" zemāk intonēts, pie kam šī intonācija varēja būt arī krītoša, stiepta, izdziestoša. Loģiski, ka mazs priekšmets vai dzīvnieks varēja izraisīt prieku, bet liels dzīvnieks varēja iedvest bailes un šeit ir visu signifikantu saskares punkts. Bailes savienotas ar kustību, savu izpausmi varēja rast augstu intonētā un stieptā "o" vai "a" utt."

Ņemot vērā to, ka Juris Ābols nesniedz priekšvārdus saviem skaņdarbiem, tad intonēmas tulkojums ir atstāts gan katra izpildītājmākslinieka interpretācijas, gan arī klausītāja individuālās uztveres ziņā.

Interesanti, ka muzikoloģe Inese Lūsiņa atceras: "Viņā eksperimentētāja, meklētāja gars vienmēr gāja kopā ar humoru. Piemēram, viņš ļoti daudz strādā ar fonēmām, ar tādām pirms valodas esošām formām, kur dažādas intonācijas, tas, kā tu pasaki dažādas zilbes, izsaka to, ko mēs šodien mēģinām izteikt ar valodu, ar gatavu noformulētu valodas formu un it kā nepārprotamiem vārdiem un teikumiem, kas ir ielikti kontekstā. Un viņa konteksts bija fonēmas pašas. Juris Ābols līdz šim pirmais un vienīgais mūsu dadaists mūzikā."

Nedaudz atskatoties vēsturē, ir zināms, ka dadaistu mūzikas žanru klāstā bija arī viņu iedomāta "Negro" mūzika. Tās izcelsme bija rodama Tristana Carā vaļaspriekā – afrikāņu masku kolekcionēšanā un arī darināšanā, bez tam nereti dzejas priekšlasījumos tika lietotas maskas.

1916. gadā Carā un Balss aizrāvās arī ar mūzikas (skaņas) un dzejas apvienojumu. "Negro" mākslas eksperimentu pamatā bija idejas par to, kā mūzika vai runa varētu izklausīties pirmatnējo cilvēku izpildījumā, piemēram, aizvēsturiskai mūzikai nav nosakāma tonalitāte un tajā nav nekādu likumu, ir tikai noskaņa vai transa stāvoklis.

Tā pati ideja attiecās arī uz dzeju un fonētiku – pateiktais vārds vai nevārds zaudēja savu jēgu, tāpat kā mūzika zaudēja savus izteiksmes līdzekļus. Brīdī, kad pazuda vārda un mūzikas jēga, tad pāri palika ritma funkcija, kas savā veidā padarīja dzeju par "mūziku" un mūziku par "dzeju".

Kopumā par vārda būtību dadaistiem bija arī savi īpaši uzskati, kas tika pausti jau sākot kopš "Voltēra kabarē" atklāšanas vakara. Jau toreiz Balls savā manifestā deklarēja: "Man negribas vārdus, ko izgudrojuši citi. Visus vārdus ir izgudrojuši citi. Es gribu pats savu bezjēgu (…) Katrai lietai ir savs vārds; vārds pats tur ir kļuvis par lietu. Kāpēc koks nevarētu saukties "pupluš" vai "pluplubaš", ja ir lijis? Un kāpēc vispār ir kaut kā jānosauc? Vai tiešām visam jāatskan no mūsu mutēm? Vārds – vietai šai tagad ir dzemdību sāpju smārds, vārds, mani kungi, ir kļuvis par visaugstākā ranga publisku nodarbošanos."