Vai zini, kas ir "deju koris" un "kolektīvruna"?

Stāsta kuratore, pētniece un režisore Sanita Duka

Rīgas Strādnieku teātrī, kas pastāvēja no 1926. līdz 1934. gadam, aktieri apguva tehnikas “deju koris” un “kolektīvruna” pie kustību konsultanta Sama Hiora (īstajā vārdā Volfs Frīdlanders). Viņš izpelnījās apbrīnu par saviem solo deju numuriem un darbojās arī kā horeogrāfs. Tolaik modernā deja tika saukta par “jauno” jeb “plastisko” deju. Rīgā darbojās ap 40 šāda veida deju studijas.   

Sams Hiors ir viens no modernās dejas pionieriem Rīgā. Strādnieku teātrī viņš veidojis horeogrāfiju 14 izrādēm un iestudējis dzejas uzvedumus.

Viņa pieeja bija balstīta uz kustību dabiskā ritma izpēti. Kustību koris veidojās grupas dalībniekiem savā starpā sinhronizējoties. Dzejas uzvedumos kustība bija savienota ar melodeklamāciju. Šāds paņēmiens tika saukts par “runas kori” jeb “kolektīvrunu”. Šos paņēmienus Sams Hiors bija apguvis pie Rūdolfa Lābana (Rudolph von Laban, 1879-1958). Lābans tiek saukts par modernās dejas izveidotāju, par “kustību kartētāju”, jo padziļināti pētīja cilvēka ķermeņa kustību iespējas.  

Strādnieku teātrī dažiem iestudējumiem tika pieaicināti arī citi horeogrāfi. Divām izrādēm dejas iestudēja Ada Šlinka. Viņa bija dejotāja un horeogrāfe, kas darbojās arī citos teātros un uz īsu brīdi izveidoja savu rēviju Rīgā. Vienai no operetēm horeogrāfs bija baleta trupas dejotājs un baletmeistars Eižens Leščevskis. Viņam radoša sadarbība ar atsevišķiem māksliniekiem turpinājās arī ārpus Strādnieku teātra. 

Tajā laikā muzikāli iestudējumi bija ļoti pieprasīti. Strādnieku teātrī darbojās mūzikas konsultants Aleksandrs Melli un iestudēja muzikālas izrādes, dziesmu spēles, operetēm pārveidoja sižetus. Melli veidoja aranžijas mazam orķestra sastāvam un arī diriģēja.

Ir liecības, ka lielākajā daļā Strādnieku teātra izrāžu skanēja dziesmas. Daudzas no tām “aizgāja tautā” – tika dziedātas arī ārpus izrādēm. Aktieri atceras, ka reiz dziesmas sākums ir nojucis. Izglāba publika, jo zināja dziedāt līdzi un atbalstīja.  

Gandrīz nekas nav saglabājies no nošu materiāliem. Vai varbūt vēl nav atrasts? Veidojot izstādi Rakstniecības un mūzikas muzejā un skatot krājumā esošos materiālus, gadījās nejaušs atradums. Bija zināms, ka Strādnieku teātrim bija sava himna, ko komponējis Aleksandrs Melli. Vārdus tai sarakstījis toreizējas teātra direktors Kārlis Dziļleja. Tā skaitījās gājusi zūdībā.  Atradu nelielu lapiņu ar notīm vienā no teātra programmiņām. Tā izrādījās īpaši teātrim komponētā himna. Aktieru atmiņās pieminētā arī neoficiālā himna. To aktieri pārņēma no lugas “Riņķa kvadratūra” iestudējuma. Izrādē tika izmantotas labi zināmas melodijas, vārdus “piedzejoja” jaunais literāts Arvīds Grigulis. “Pirms daudziem gadiem, kad Šekspīrs dzīvoja, / aktieri spēlēja teātri pusbadā…” To nodungot joprojām māk šī teātra aktieru meita Edvarda Šmite. Viņas atmiņas un  kora MoonBeams iedziedāto himnu varēsiet noklausīties izstādē “Krājuma glabāti stāsti” Muzeju krātuvē, Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē. Izstāde veidota tā, lai varētu iztēloties, kā tas reiz bija… Aicinu jūs: “Aiziesim uz Strādnieku teātri!”