Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis.

Debesu grāmata ir neliela apjoma pašdarināta grāmata, burtnīca vai atsevišķa papīra lapa, kuras saturā ir vēstīts par šā teksta dievišķu izcelsmi, t. i. – nonākšanu uz zemes no debesīm. Grāmata latviešu valodā senāk nozīmēja vēstuli, tad precīzāk tās būtu saucamas par debesu vēstulēm.

Ir izdalāmi vairāki debesu grāmatu tipi – Miķeļa, Londonas, Ķeizara Kārļa, Grāfa Filipa grāmata u. c., ko nosaka saturs. Šīm grāmatām var būt vairākas daļas – 1) tiek uzskaitītas 42 gada nelaimīgās dienas, kurās neko jaunu nedrīkst uzsākt, piemēram, stādīt, laulāties, jo tad nesekmēsies. Šīs dienas tiek saistītas ar kādiem nelaimīgiem notikumiem, kas minēti Bībelē, tostarp no Jēzus dzīves; 2) tiek izstāstīts kāds no debesu grāmatu tipiem. Piemēram, Miķeļa grāmatā ir vēstīts, ka šī grāmata atrasta Osteinkā Triju ķēniņu dienā un to no debesīm nonesis eņģelis Miķelis, tā esot drukāta 1704. gadā.

Citās iesūtītajās buramvārdu grāmatiņās Osteinkas vietā minēta Olterna, Osti klosteris, Osteina, Olšteina u. c. varianti, arī Londonas pilsēta jeb Londone. Tādēļ to nereti sauc arī par Londonas grāmatu.

Otrs visai izplatīts tips ir Ķeizara Kārļa grāmata. Tās saturā vēstīts, ka 185. gadā šī grāmata atrasta uz Pestītāja kapa, un, kad ķeizars Kārlis „uzņēmis” franču zemi, to viņam dāvinājuši jeb šķiņķojuši. To ķeizars licis nodrukāt ar zelta burtiem. Šī grāmata pasargā no nāves, ievainojumiem, kā arī turama klāt, lai atvieglotu dzemdības un pasargātu bērnu.

Gandrīz visās debesu grāmatās ir teikts, ka jāievēro svētās dienās nestrādāt, bet gan iet baznīcā, nebūt lepniem, dalīties ar nabagiem, nekrāt zeltu un sudrabu.

Kas neievēros šos noteikumus, tie nekādu svētību nedabūs, bet tie, kuriem šī grāmata ir mājās, būs pasargāti no pērkona, uguns un ūdens briesmām, kā arī tie, kas to nēsās līdz, būs pasargāti no dažādiem ieročiem un netiks ievainoti.

Debesu grāmatas latviešu vidū bija izplatītas jau 19. gadsimta otrajā pusē. Līdz ar rakstītprasmes apguvi plašākā sabiedrībā buramvārdu grāmatiņas kļuva teju par modes lietu, ļaudis tās pārrakstīja cits no cita.

Debesu grāmatu saturā minētie aizrādījumi, paredzamie sodi, kā arī glābšana no dažām briesmām un ieročiem padarīja tās par aizsardzības līdzekli no ugunsgrēka, zibens, ievainojumiem un citām nelaimēm.

No Latvijas Kara muzeja krājuma zināms, ka arī Otrajā pasaules karā latviešu karavīriem bijušas līdzi Debesu grāmatas, sauktas arī par „Dieva vārdiem”, taču daļa no tām nākusi no kritušo karavīru personīgajām mantām.