Stāsta dizainers Klāvs Priedītis; pārraides producente — Inga Saksone

Daudzas mūsdienu inovācijas nav cilvēku izgudrotas, bet gan aizgūtas no dabas. To sauc par biomīmikriju, proti, pieeju, kurā dizains mācās no dzīvās dabas. Tā ir vesela zinātņu nozare, kas pēta dabas procesus un struktūras un imitē tās, lai rastu ilgtspējīgus risinājumus cilvēku problēmām.

Biomīmikrijas nosaukums cēlies no grieķu vārdiem "bios" — dzīve, un "mimesis" — atdarināšana. Taču tas nav vienkāršs mēģinājums kopēt redzamo. Svarīga ir vērošana ar izpratni — kā daba risina problēmas, kā tā veido efektīvas, ilgtspējīgas struktūras un sistēmas, un kā mēs varam šos principus pielietot, piemēram, dizainā.

Miljoniem gadu ilga evolūcija ir bijis milzīgs dabas eksperiments — katra forma, virsma vai kustība ir attīstījusies laika gaitā, apkārtējās vides pārbaudīta un visbeidzot spējusi pielāgoties konkrētās vides izaicinājumiem.

Ja aplūkojam dabas risinājumus, tad redzam, ka tie ir ne tikai skaisti, bet arī efektīvi, resursu taupīgi un harmoniski. Tas ir lielisks iedvesmas avots, kurā smeļas dizaineri, arhitekti, zinātnieki un citi radošo profesiju pārstāvji.

Viens no galvenajiem dabā aizgūtajiem vizuālajiem principiem, kas tiek plaši izmantots dažādās mākslās, piemēram, arhitektūrā, produktu dizainā, grafikas dizainā, fotogrāfijas kompozīcijā un citur, ir zelta griezums. Tas ir klātesošs daudzu augu formās, piemēram, veidā kā saulespuķes sēklas ir izkārtojušās ziedā. Arī dzīvnieku formās varam atrast zelta griezumu, piemēram, gliemeža čaulā, kas, laikam ritot, iekļaujas zelta griezuma spirālē.

13. gadsimtā filozofs Svētais Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas) formulēja vienu no galvenajiem estētikas principiem — cilvēka jūtām patīkami tie objekti, kuriem ir pareizas proporcijas. Viņš atsaucās uz tiešo saistību starp skaistumu un matemātiku, ko var izmērīt un atrast dabā, proti, zelta griezumu.

Dizains, kas izmanto biomīmikriju tiecas izmantot ne tikai dabā sastopamos estētiskos principus, bet arī funkcionalitāti. Populāra un iedvesmojoša ir Velcro aizdares ideja, kas radās, kad Šveices inženieris Džordžs de Mestrāls (George de Mestral) pamanīja, kā dadžu sēklas ieķeras viņa suņa spalvā. Tuvāk aplūkojot, mikroskopā viņš ieraudzīja sīkus āķīšus un cilpiņas. Tālāk viņš šo novēroto dabas mehānismu pārvērta produktā, kas kļuvis par plaši lietotu universālu aizdares tehnisko risinājumu.

Dizaina radīšanas procesā svarīga ir spēja vērtējoši uzlūkot vidi un parādības sev visapkārt, saglabāt atvērtību dabas potenciālam.

Par piemēru varam ņemt pirmos ķīniešu lietussargus, ko apmēram 3. gadsimtā izgudroja kāds ķīnietis vārdā Lu Bans (Lu Ban). Ideja par lietussargu radās, kad viņš ieraudzīja bērnus, kuri izmanto lotosa lapas, lai pasargātu sevi no lietus.

Viņš spēja saredzēt lapas potenciālu un atdarināt tās struktūru, elastību un efektivitāti savā risinājumā. Tā tika radīti pirmie ķīniešu lietussargi, kas bija darināti no zīda.

Plaši no dabas aizgūti risinājumi tiek pielietoti mašīnbūvē un dažādos inženiertehniskajos risinājumos. Gan tur, kur nepieciešams saglabāt augstu aerodinamiku, gan arī atjautīgi risinot citas blakusproblēmas. Piemēram, tā var raksturot Japānas ātrvilciena inženieru pūliņus ar problēmu, kas nebija saistīta ar aerodinamisko pretestības spēku, braucot pa atklātu dzelzceļa līniju, bet gan

skaņas sprādzienu, kas veidojas, kad vilciens lielā ātrumā izbrauc no tuneļa un tā strupais purngals tunelī saspiesto gaisu lielā ātrumā izgrūž ārā no tuneļa. Lai risinātu šo problēmu, inženieri atjautīgi izdomāja pārveidot vilciena purngalu zivju dzenīša knābja formā, kas daudz labāk šķeļ gaisu savā priekšā.

Šie piemēri ir tikai daži, kas rāda biomīmikrijas būtību — meklēt gudrību dabā sastopamajā formā un funkcijā. Daba nekad nerisina problēmas ar lieku spēku vai resursu tērēšanu. Tāpēc daudzi dizaineri ideju ģenerēšanas procesā arvien biežāk sev uzdod jautājumu: kā to darītu daba?