Vai zini, kas grafikas dizainā ir rēdze jeb serifs?

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis; pārraides producente — Inga Saksone

Šie abi vārdi tiešā veidā ir saistīti ar burtiem. Burti ir grafiskas zīmes valodas skaņas vai skaņu grupas apzīmēšanai. Burti ir mums visapkārt gan drukātajos, gan digitālajos medijos.

Sākot no izaicinošiem virsrakstiem ziņu portālos, beidzot ar neskaitāmiem teikumiem drukātās grāmatu lapaspusēs. Ir vērts šiem visnotaļ daždažādiem vizuālajiem elementiem pievērst īpašu uzmanību, jo nereti tikai nelielas nianses burtos mēdz atvieglot vai — tieši otrādi — apgrūtināt mūsu lasīšanas pieredzi.

Vai esat aizdomājušies, kāpēc dažreiz, lasot tekstus, lasīšana ir raita un viegla, turpretī citreiz tā ir apgrūtināta, proti, sanāk itin bieži putroties, pārlasīties un priekšlaicīgi nogurt kāda garāka un sarežģītāka teksta priekšā? Lai gan iemesli var būt dažādi, tomēr iespējams, ka pie vainas ir kāda vizuāla detaļa, izmantotajos burtos. Šo niansi tipogrāfijā sauc par rēdzi jeb serifu.

Šie abi vārdi nozīmē vienu un to pašu — tie apzīmē burta līniju noslēgumus. Tās ir īsas svītriņas vai ornamenti, kas pievienoti rakstzīmju vilkumu galos. Rēdzēm jeb serifiem pārsvarā ir praktiska funkcija, kas caur stilistiskām variācijām vienlaikus kļūst par dekoratīviem elementiem.

Vārda "rēdze" izcelsme varētu tikt saistīta ar vārdu "radze", kas nozīmē "ass izvirzījums vai izcilnis", kā arī vēl viena nozīme vārdam "radze" ir "govs ar ragiem". Tēlainās līdzībās domājot, varam uzskatīt ka rēdzes ir praktiski un dekoratīvi ragi burtu galos.

To pašu apzīmē vārds "serifs", kura izcelsme ir neskaidra, taču tiek uzskatīts, ka tas cēlies no holandiešu valodas vārda "schreef", kas nozīmēja "rakstīt", un vēlāk, 19. gadsimtā, nostiprinājies angļu valodas terminoloģijā saistībā ar gravēšanas un iespiedtehnikas attīstību. Mūsdienās latviešu valodā vārds "serifs" ieviesies kā patstāvīgs un bieži lietots termins grafikas dizaina profesionāļu vidū, popularitātes ziņā pārspējot krietni retāk lietoto vārdu rēdze.

Burtu tipogrāfiskie elementi — serifi — veidojušies jau Senajā Romā. Tos var novērot romiešu cirstajos burtos. Viena no versijām ir tāda, ka akmens cirtēji izmantoja ar otiņu vilktas vadlīnijas akmenī izcērtamajiem burtiem, tādā veidā radot raksturīgās burtu paplašinātās beigas.

Arī viduslaikos vērojamas līdzīgas tendences. Vēl pirms drukas tehnikas izgudrošanas rakstītie manuskripti ietekmēja serifu attīstību. Viduslaikos rokraksti tika veidoti ar spalvu un tinti, un burtu veidošanā būtiska loma bija rakstītāja roku kustībām un instrumentu īpašībām.

Īpaši renesanses rakstībā burtu galiem nereti tika pievienoti noslēdzoši dekoratīvi spalvas vilcieni, kas uzlaboja lasāmību un veidoja dabisku teksta plūsmu.

Šis princips vēlāk tika pārnests uz tipogrāfiju, kur burtu griezēji sākotnēji centās atdarināt rokraksta nianses, tādējādi veicinot serifu fontu attīstību un nostiprināšanos iespiedtehnikā. Tikai 19. gadsimtā popularitāti sāka iegūt burti bez serifiem, kas plaši līdzās serifu burtiem tiek izmantoti mūsdienu saziņā.

Tipogrāfijas attīstībā būtisks aspekts ir lasāmība, un burti ar serifiem šajā kontekstā ir spēlējuši nozīmīgu lomu. No lasītāja skatpunkta serifu burti palīdz acij vieglāk uztvert tekstu, jo tiem piemītošie horizontālie un vertikālie akcenti dabiskāk virza skatienu caur rindiņām. Acīm kopumā ir vieglāk orientēties un ātrāk skriet pāri burtiem.

Ja aplūkojam katru burtu atsevišķi, tad acis vieglāk un ātrāk atpazīt tos burtus, kam pievienoti serifi burtu galos, nekā tos, kam tādu nav.

Grāmatās un žurnālos burti ar serifiem tiek uzskatīti par labāku izvēli, ja paredzēta ilgstoša teksta lasīšana. Ilgtermiņā tie palīdz mazināt acu nogurumu — burti kļūst skaidrāk uztverami un nošķirami cits no cita, kas rezultējas vienmērīgākā lasīšanas pieredzē.