Edgars Ceske, Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists

Šogad mūs daba lutina ar zelta lapām kā nevienu gadu un, protams, ka Gaujas senleja – Sigulda, Krimulda un Turaida ir tās vietas, kuras katrs latvietis cenšas apmeklēt vispirms. Starp apskates objektiem ir arī Gūtmaņala un tie, kas tur bijuši, noteikti būs ievērojuši apaļu celtni ar baltām kolonnām un sarkanu jumtu, bet, iespējams nezinās par šīs celtnes vēsturi un to, ka tā ir  sena. Galvenais,

tā ir saglabājusies vairāk nekā simts gadus cauri visiem kariem, un tas tādām mazām arhitektūras formām kā šī, īpaši jau no koka, nav raksturīgi.

1907. gadā Turaidas muižu mantoja Aleksandrs Štēls fon Holšteins. Viņš Vācijā bija beidzis Lauksaimniecības akadēmiju, bija izglītots lauksaimnieks un cerēja pārveidot Turaidas muižu par ienesīgu biznesu lauksaimniecībā. Bija paredzēts būvēt kokzāģētavu, kaļķu un ķieģeļu cepļus un daudz ko citu. Viņš pieaicināja latviešu puisi, kas bija mācījies Rīgā Vācu amatniecības skolā, apguvis zīmēšanas prasmes, bet vairāk arī neko citu, būt par būvuzņēmēju un uzdeva viņam būvēt paviljonu pie Gūtmaņalas, kur varētu tirgot Turaidas muižā slaukto pienu. Šī jaunekļa vārds ir Jānis Lapiņš un interesantākais ir tas, ka

Jānis Lapiņš ir atstājis savu visai plašo dienasgrāmatu, kurā viņš raksta par laika posmu no savas dzimšanas līdz 1919. gadam un pat vēl ilgāk.

Par savu pirmo uzdevumu – kolonādes jeb rotondas celtniecību pie Gūtmaņalas viņš raksta tā:            

„Pirmais darbs man bija kioska būve pie Gūtmaņalas pēc arhitekta skices no Dancigas – visa no ozola kokiem, lielāko tiesu, granīta trepēm un pamatiem. Būve beidzās ļoti apmierinoši, prieks kungiem un arhitektam. Par ko saņēmu kā atzinību no barona 25 rubļus naudā un zīmējamos piederumus. Tikai mīkstā un nenoteiktā daba man daudzās vietās skādēja, jo uzteikt strādniekiem kādu stingrāku vārdu es nevarēju jeb arī pēc algas kaulēties, vienmēr labāk es cietu ..”

Pēc tam, protams, viņam sekoja arī citi darbi un citi piedāvājumi, bet diemžēl sākās Pirmais pasaules karš, daudzas barona ieceres palika nerealizētas. Gan tika uzcelta kokzāģētava, arī kaļķu un ķieģeļu cepļi. Jānis Lapiņš savu darbu tālāk turpināja Turaidā un arī Inciemā.