Vai zini, kas būtu bijis Imants Ziedonis, ja vien nebūtu kļuvis par dzejnieku?

Stāsta Imanta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite

Imantu Ziedoni jau kopš pirmā dzejoļu krājuma "Zemes un sapņu smilts" iznākšanas 1961. gadā mēs pazīstam kā izcilu dzejnieku un rakstnieku, sabiedriskās domas veidotāju, pārmaiņu veicinātāju, iedvesmotāju, pat tādu kā viedo.

Viņa unikalitāti pazīst vairāk nekā sešdesmit gadus, tomēr gribas teikt – Imants Ziedonis ir pāri laikam esošs. Par to lai pārliecināsies vēl daudzas paaudzes pēc mums, taču skaidrs ir viens – par tādiem cilvēkiem, kāds bija arī Imants Ziedonis, nevar kļūt – par tādiem piedzimst. Un tādiem ir bijis savs lielais uzdevums.

Tāpēc jo interesantāk ir ieskatīties Imanta Ziedoņa biogrāfijā, lai aplūkotu, kā veidojies šis dzejnieka ceļš, vai drīzāk – kā tas varēja tāds arī nebūt vai būt pavisam citāds.

Kā pirmais likteņa nejaušību vai izspēļu temats ir dzejnieka uzvārds. Izrādās, ka tik labskanīgais un dzejniekam kā radītais poēzijas pilnais uzvārds "Ziedonis" nemaz nav bijis viņa uzvārds piedzimstot. Imants piedzimst kā Zakalauskis,

un ar šādu uzvārdu dzīvo līdz brīdim, kad 1940. gada 4. aprīlī, teju mēnesi pirms mazā Imanta septītās dzimšanas dienas, viņa tēvs Jānis Aleksandrs Zakalauskis atsaucas Kārļa Ulmaņa režīmā likumiski pieņemtajai un izsludinātājai uzvārdu latviskošanas kampaņai un kļūst par Ziedoni, un līdz ar to Ziedoņa uzvārds tiek dots arī viņa sievai un bērniem.

Par kādu iezīmētu likteni, Dieva gribu vai likteņa pirkstu nākas domāt arī, lasot par Imanta ne visai labo veselības stāvokli bērnībā.

Vecāmāte, uz vārgo puisēnu raugoties, Imanta mammai vien noteikusi: "Viņš jau, Annul, nav dzīvotājs!" Savukārt vectēvs kādā reizē cirvi nolicis nevietā un tas gandrīz trāpījis mazajam Imantam pa galvu, un tur Dievs klāt esot stāvējis, ka bērns nav bijis nosists. 

Tieši veselības stāvoklis ļoti lielā mērā noteicis Imanta Ziedoņa profesionālās karjeras izvēles ceļu. Imants, jau mazs būdams, ļoti daudz lasījis visu, kas vien bijis pieejams, un vidusskolā pat iemēģinājis roku dzejas rakstīšanā, tomēr ģimenes noraidošā attieksme pret lielo lasīšanu un skolotājas pārmetumi par dzejoļa viltošanu skolas laikā veicinājusi Imanta attālināšanos no literatūras ceļa.

Kopš bērnības Imantu saista un valdzina nevis dzimtas paaudzēs ierastā jūra, bet gan zeme. Un vidusskolas gados, kas pavadīti Tukumā, Imants saprot, ka vēlas būt dārznieks, agronoms.

Pēc vidusskolas beigšanas Ziedonis stājas Bulduru dārzkopības tehnikumā, kurā tomēr netiek uzņemts, jo veselības raksturojumā parādās vārds "tuberkuloze". Ar to viņš saslimst vidusskolas pēdējā gadā pēc tam, kad ar skolas biedriem agrā, vēl sniegotā pavasarī izpeldējies no Tukuma netālu esošajā Melnezerā. Tā kā tuberkuloze 20. gadsimta 50. gados ir lipīga slimība, klātienes studijas Bulduros iet secen. 

Taču interese par dārzkopības un agronomijas, pat tautsaimniecības jautājumiem pavada dzejnieku visas dzīves garumā. Par to redzam liecības viņa publicistiskajā prozā.

Sešdesmit gadu vecumā kādā intervijā Latvijas Radio viņš atzīstas, ka joprojām zina, kad kurš augs jāstāda, kad jānovāc raža, bet vai viņam tas palīdz? Nē, nepalīdz, tomēr viņš to ļoti labi zina.

Un pavasaris ir visgrūtāk ciešamais gada laiks, jo tad visa daba mostas un dzejnieka darbu tad darīt nav iespējams. 

Imanta Ziedoņa interesi par dārzkopību apliecina arī uzsāktais, bet nepabeigtais romāns par Dobeles selekcionāru Pēteri Upīti. Gan dzejnieks, gan selekcionārs – abi pēc horoskopa bijuši vērši, un tam Ziedonis piešķīris jo lielu nozīmi. Romāns tika rakstīts astoņdesmitajos/deviņdesmitajos gados. Par nepabeigšanas iemeslu pats autors min nonākšanu strupceļā, kurā viņš vairs nesaprot, kur šajā romānā beidzas stāsts par Pēteri Upīti un kur sākas stāsts par viņu pašu.

Tikai šķietamas nejaušības rezultātā Imants Ziedonis tomēr kļūst par dzejnieku. Un te jāsaka paldies viņa laikabiedram un līdzgaitniekam, tikpat izcilam dzejniekam – Ojāram Vācietim.

Pēc Ojāra Vācieša dzejas rindu izlasīšanas kādā avīzē, Imants Ziedonis, jau strādādams par latviešu valodas un literatūras skolotāju, saprot, ka viņš arī tā var un uzsāk jeb, pareizāk sakot, atsāk  savu ceļu dzejas pasaulē. Ceļš nav viegls un ātrs, taču, pateicoties neatlaidībai, pirmais dzejoļu krājums "Zemes un sapņu smilts" iznāk, kad dzejnieks ir divdesmit astoņus gadus vecs, un tālāko jau mēs zinām. Bija dzimis Dieva dots talants latviešu tautai.