Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Kristiāna Ābele

1891. gada decembrī pēc studentu darbu ikmēneša vērtēšanas Rozentāls vēstulē uz Rīgu uzskaitīja pierādījumus, ka “mēs, latv[ieši], tagad Akadēmijā vispār turamies augšpusē”, un noslēdza ar piebildi, ka “Purvītim kā jaunākajam arī ļoti labs numurs”.

“Pastarītis” tobrīd studēja otro ziemu, bet tā paša gada janvārī vēstules rakstītājs kopā ar Ādamu Alksni, Johanu Valteru un Jūliju Blūmentālu četratā bija pārstāvējuši akadēmiju, kad triju mākslas augstskolu – arī Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un konservatorijas – studenti Jēzus draudzes skolas namā nodibināja “latviešu mākslas draugu pulciņu”, kas plašāk pazīstams ar nosaukumu “Rūķis”. Purvītis pats savu dalību tajā datējis ar laiku no 1892. gada līdz studiju beigām 1897. gadā. Viņa izaugsmē šajā domubiedru lokā īpaši svarīga kļuva draudzība ar pulciņa pirmo vadītāju Alksni, kas bija astoņus gadus vecāks par Purvīti: “Viņš mums daudz teica, daudz pamācīja, bet darīja to bez kāda pārākuma, neuzbāzīgi, it kā starp citu piezīmēdams. [..]Viņam kabatā vienmēr bija kāda laba grāmata vai jauns žurnāla numurs. Grāmatas lasīja aizrautīgi, ko ieteica darīt arī citiem. Vienmēr uzmudināja, paskubināja, nevienam neļāva iegrimt bezdarbībā. Viņš izvilka jauno paaudzi uz ceļa – ārā no provinciālisma, sīkpilsoniskas pieticības. Alksnis man atmiņā iespiedies kā cēlākais jauneklis, kuram līdzīga man nav gadījies sastapt visā garajā dzīvē.”