Vai zini, kas bija Vilhelma Purvīša bērnības slepenā kaislība?

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Kristiāna Ābele

Vēl neredzējis nevienu gleznu vai zīmējumu, Vilhelms gribēja attēlot vērojumus līnijās.

"Kāds iekšējs spēks mani atkal un atkal vedināja, cik vien labi es pratu, pārcelt uz papīra koku, šķūni, dzīvnieku vai vēl ko citu. Es to darīju pilnīgā slepenībā. Neviens nedrīkstēja redzēt mani zīmējam un apskatīt manus zīmējumus, jo šī nodarbe man pašam šķita tik neparasta, ka es no tās kaunējos."

Sadzīvot ar īpatnējo dziņu mazliet palīdzēja skola. Visvairāk viņš iemīļoja zīmēšanas stundas, taču visi uzdevumi bija saistīti ar parauglapu atkārtošanu: "Kas prata pareizāk kopēt – bija labākais zīmētājs (..)."

Turpretī Purvītis gribēja zīmēt no dabas, kas skolā nebija ļauts, un, sācis to darīt, nobijās "no katra koka un celma", jo šķita, ka "ar aci saskatīts gluži labi, bet uz papīra neiznāk nekas".

Joprojām slepenībā viņš tomēr turpināja vingrināties un kādā no vēlākajiem skolas gadiem "it brangi" uzzīmēja draudzes baznīcu, kaut gan nenojauta, ka vientulīgajos centienos dīgst viņa nākotne. Zīmēšanas noslēpums mazo Purvīti tolaik šķīra no cilvēkiem, bet tuvināja brīvajai dabai.