Stāsta muzikoloģe Ināra Jakubone
Ieskatoties pagājušā gadsimta 20., 30. gadu preses izdevumos, gluži bieži var lasīt tādus virsrakstus kā "Par ko sapņo gerlas?", "Fonogrāfa gerla", "Rīgas gerlas", "Lielas vai mazas gerlas?".
Prese informē par Žozefīni Beikeri, par Mistingeti, māsām Dollijām, par Saxophone Girls no Stokholmas, Violetgirls no Ņujorkas, Londonas "Tiller-gerlām".
Par kādā Vīnes rēvijā gūtiem iespaidiem tolaik raksta avīze "Pēdējā Brīdī": "Gerles visādās kombinācijās – vītnēs, piramīdās, rotaļās, neizteicami fantastiskos kostīmos - nedeva skatītājiem laika atpūsties. Uz skatuves dejoja, dziedāja, griezās, lēkāja, rāpās augšup, taisīja neparastus salto mortale, apdullināja zāli svilpieniem, kliedzieniem, spiedzieniem un smiekliem. Iedomājaties pie visa tā vēl (…) džezbendu, desmitiem taures, bungas un visādus eksotiskus instrumentus. Skatuve vārda pilnā nozīmē bij’ īsta trako māja. Bet saturs? Goda vārds, to es nezinu."
Tātad – gerlu vārds 20. 30. gados tiešām pamatīgi nostiprinājās latviešu valodā, runājot par tā laika modes kliedziena – rēvijas - dejotājām.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X