Stāsta Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja galvenā speciāliste Irēna Arāja

Lielvārde asociējas ar Ausekli un Pumpuru, ar eposu “Lāčplēsis” un Lielvārdes jostu, arī ar kādreiz slaveno kolhozu “Lāčplēsis” un tā izveidotāju un valdes priekšsēdētāju 31 gada garumā Edgaru Kauliņu, sauktu arī par Kauliņtēvu. Edgars Kauliņš dzimis 1903. gadā Valmieras apriņķa Pāles muižas kalēja ģimenē. Lielvārdē ienāca 1945. gadā, kad no Rīgas tika nosūtīts uz Lielvārdes pagastu par komunistiskās partijas sekretāru.

Pagasta partorgs ātri ieguva lielvārdiešu uzticību. 1948. gadā, laikā, kad nebija citas izvēles, zemnieki piekrita iestāties kolhozā, ja Edgars Kauliņš būs priekšsēdētājs. Tikai gadu vēlāk – 1949. gadā – šis solis lielvārdiešus paglāba no izsūtīšanas uz Sibīriju. Jaunais priekšsēdētājs prata pasargāt savējos, bet viņu pašu politiskā līmenī sargāja tas, ka Kauliņš Otrajā pasaules karā tika karojis Sarkanās armijas 43. latviešu strēlnieku divīzijas 123. pulkā, četras reizes ievainots un apbalvots ar daudziem ordeņiem.

Jānis Peters par šo gadījumu rakstīja: “Viņš ir glābis. Glābis cilvēkus un glābis zemi. Gudri, stalti un droši. Ar sevi riskēdams.”

Ar pirmajiem soļiem kolhozs “Lāčplēsis” gāja cilvēkiem izdevīgākajā virzienā. Visu mūžu priekšsēdētājs paturēja prātā kādreiz iegūto atziņu – kā tu zemi barosi un kopsi, tā zeme tevi atalgos. Viņa mīlestība pret zemi izpaudās arī kādā interesantā ieradumā – vasaras laikā apstaigāt kolhoza laukus ģērbtam baltā kreklā. 

Edgars Kauliņš pulcināja kolhozā gudrus speciālistus. Ja citviet kolhozos vālos sapuva siens vai stirpās labība, “Lāčplēsī” tā nebija. Un, ja cilvēki godīgi un labi strādāja, arī atalgojums bija augsts.

Kauliņtēva vadītais “Lāčplēsis” bija teju vai vienīgā vieta, kur ņēma darbā bijušos izsūtītos un kādreizējos leģionārus. Tika izvērsta ražošana un tirdzniecība, saimniecība kļuva par miljonāri, uzlabojās ļaužu dzīves līmenis, sakuploja pašdarbības kolektīvi. Pieredzi mācīties šurp brauca gan no Latvijas novadiem, gan no visas Padomju Savienības.

Kolhozā bieži ciemiņi bija arī mākslas pasaules cilvēki – Kārlis Sebris, Pēteris Lūcis, Lidija Freimane, Velta Līne, Hercs Franks un daudzi citi. Viņi te smēlās jaunas ieceres saviem darbiem, bet “Lāčplēša” ļaudis atvērās lielajai mākslai.

Citējot Jāni Peteru – “varbūt Kauliņš zināja mazāk nekā studēts agronoms, bet viņa attieksmē pret tautu, zemi un garīgumu bija nākotnes cilvēka attieksme”.

Kauliņtēvs aizgāja mūžībā 1979. gada 5. janvārī un tika guldīts Lielvārdes Lāčplēša kapos. Viņa bēru dienā satiksme uz Lielvārdes šosejas bija pārtraukta, cilvēki no visas Latvijas sabrauca atvadīties.

Edgara Kauliņa vārdā ir nosaukta Lielvārdes pilsētas aleja un vidusskola, par viņu ir sarakstītas grāmatas, uzņemtas filmas, stāstītas leģendas.

2023. gada 26. aprīlī Edgaram Kauliņam apritēs 120. gadadiena. Tai par godu pie bijušās kolhoza kantora ēkas blakus tur jau esošajam Kauliņtēva Goda krēslam tiks novietots arī viņam veltīts granītā un bronzā veidots piemineklis. Lai godinātu darba tikumu, vienkāršību, sirsnību attieksmē pret cilvēkiem, nerimstošu attīstību un dzīves mīlestību.