Vai zini, kas 20. gadsimta sākumā uz Ziemassvētku atklātnēm attēloja vienkāršos ļaudis?

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere

Pirms vairākiem gadiem, pētot par vācbaltiešu māksliniecēm savāktos materiālus Karla Širrena biedrības arhīvā Līneburgā (Vācijā), uzdūros trim 20. gadsimta sākumā izdotām, manuprāt, diezgan netipiskām ziemas tematikas atklātnēm, uz kurām atrodamie iniciāļi "S. P." norādīja, ka to autore ir rīdziniece Zelma Pļavniece (Selma Plawneek, prec. Des Coudres, 1883–1966).

Vienā no atklātnēm redzami trīs jaunieši slidojot, bet abas pārējās veltītas Ziemassvētkiem. Tomēr tajās nav attēlotas skaisti pušķotas eglītes vai krāšņas svētku svinēšanas ainas, bet gan brīdis pirms tam – laiks, kad tiek gādāta svētku eglīte. Turklāt atklātnēs tēlotie cilvēki nepārprotami ir vienkāršu ļaužu: vienā redzama siltā plecu lakatā ietinusies sieviete, kas velk lielu egli, bet otrā – sieviete ar diviem bērniem, kas brien pār apsnigušu lauku, puikam nesot nelielu eglīti.

Pati Zelma, 1951. gada janvārī vēstulē arhitektūras pētniekam Paulam Kampem raksturojot savu radošo biogrāfiju, norādījusi: "Pirms Ziemassvētkiem es Groseta spiestuvē litografēju uz akmens Ziemassvētku kartītes divās un trīs krāsās ar ainavām un rīdzinieku tipiem."

Tomēr par rīdzinieku tipiem jeb pilsētniekiem varētu nosaukt tikai vienā atklātnē tēlotos slidotājus, kamēr abās pārējās un vēl atsevišķās citās pēc reprodukcijām zināmajās atklātnēs redzamas sievietes un bērni laukos. Turklāt mazajai meitenei ar lietussargu, kas kopā ar eglīti nesošo puiku un sievieti brien pār apsnigušo tīrumu, mugurā nepārprotami ir sarkani svītraini latviešu tautastērpa brunči, un arī vairāku citu attēloto sieviešu apģērbā ir manāmas tautiskas iezīmes. Un tas 20. gadsimta sākumā noteikti nebija tipisks rīdzinieku tērps.

Šeit jāatzīmē, ka

1882. gada 21. decembrī (1883. gada 2. janvārī) dzimusī Zelma Pļavniece, par spīti savam latviskajam uzvārdam, nebūtu uzskatāma par vienu no pirmajām latviešu izcelsmes sievietēm māksliniecēm.

Viņas vecāki – kokmateriālu tirgotājs Tomass Pļavnieks un viņa sieva Olga (dzim. Brunovska) – meitu kristīja Rīgas Doma baznīcas vācu draudzē, kas tāpat kā Zelmas izglītības iegūšanas vietas, vēlākās darba vietas, sabiedriskās aktivitātes un regulārā dalība Baltijas mākslinieku savienības izstādēs liecina par viņas piederību vācbaltiešu sabiedrībai.

Nav gluži skaidrs, kas varētu būt tā auditorija, kuras iepriecināšanai tipogrāfs un ilustrēto grāmatu izdevējs Aleksandrs Grosets izvēlējās izgatavot Ziemassvētku atklātnes ar ainām no vienkāršo ļaužu dzīves, tomēr Zelmas agrīnajai mākslinieciskajai darbībai tie bija tipiski motīvi.

Kā 1908. gadā izdotajā Baltijas mākslinieku leksikonā rakstījis mākslas vēsturnieks un Rīgas pilsētas mākslas muzeja pirmais direktors Vilhelms Neimanis, Zelma Pļavniece bija “kļuvusi pazīstama ar raksturīgiem tautas dzīves tēlojumiem un graciozi atveidotām pasaku ilustrācijām”, un vairākas no tām muzeja kolekcijai tika iegādātas jau leksikona iznākšanas gadā.

Šajā laikā Zelma vēl bija pavisam jauna māksliniece, kas pirms dažiem gadiem bija absolvējusi Elīzes fon Jungas-Štilingas vadīto zīmēšanas skolu Rīgā un ieguvusi zīmēšanas skolotājas tiesības. Vēlāk viņa saņēma Georga Vilhelma Timma stipendiju, kas trīs vasaras pēc kārtas ļāva papildināt māksliniecisko izglītību ārzemēs un attīstīt gleznošanas prasmes pie atzītiem vācu māksliniekiem Minhenē, Dahavā un Feldvīzē.

Izstādēs Zelma piedalījās kopš 1904. gada, eksponējot gan eļļā un temperā gleznotas dabas studijas, gan dažādās grafikas tehnikās darinātas fragmentāras ainavas, gan arī vietējo sadzīvi raksturojošus kolorētus spalvas zīmējumus.

Un tieši šīs ainas no vienkāršo ļaužu dzīves ar sieviņām ceļā uz tirgu, bērniem pie veikala un citām nereti humoristiskām situācijām izpelnījās kritiķu uzslavas, kas visticamāk arī rosināja izdevēju uzaicināt Zelmu radīt šādas stilistiskas atklātnes par Ziemassvētku tēmu.

Ikdienā Zelma strādāja par zīmēšanas skolotāju un piepelnījās ar grāmatu ilustrēšanu. 1906. gadā Rīgā iznāca dzejas krājums "Priedes sniegā" (Kiefern im Schnee) ar viņas veidotu vāka noformējumu un dekoratīvajām vinjetēm. Tajā apkopoti vietējo vācu autoru un atsevišķu latviešu, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa, dzejoļi un tēlojumi, kam māksliniece jūgendstilam tuvā izteiksmē radījusi 14 dažādu noskaņu spalvas zīmējumus, pamatā fragmentārus dabas motīvus un plašākas lauku un pilsētu ainavas.

Sešus gadus vēlāk Rīgā tika publicēts vēls viens Zelmas ilustrēts izdevums – vācu valodas lasāmgrāmata skolēniem "Jaunības dārgums" (Jugendschatz). Tai viņa darinājusi astoņus zīmējumus – gan konkrētu pasaku, dzejoļu un tēlojumu ilustrācijas ar cilvēku figūrām, gan ainaviskus motīvus, kas kompozicionāli sasaucas ar Zelmas darbiem litogrāfijas un kokgriezumu tehnikās.

Manis pirms vairākiem gadiem atrastās ziemas tematikas atklātnes kādreiz piederējušas rīdziniecei Olgai jeb Ollijai Zommerei (dzim. Olga (Olly) Sommer, prec. Wendt, 1896–1991) un viņas ģimenei, un, kā liecina uzraksti, divas no tām dāvājusi cita Rīgas māksliniece – grafiķe Alise Dmitrijeva (Alice Dmitrijew, 1876–1945). Uz tām norādītā adrese ļauj noprast, ka atklātnes nevarētu būt izdotas vēlāk par 1912. gada Ziemassvētkiem, jo jau nākamajā vasarā Zommeru ģimene pārcēlās uz Vāciju, kur Ollija vēlāk studēja lietišķās mākslas un ilgus gadus strādāja par dizaineri apgleznotu koka figūriņu un mūzikas lādīšu manufaktūrā "Wendt & Kühn". Arī Zelma pēc sarežģītajiem Pirmā pasaules kara gadiem izvēlējās pārcelties uz dzīvi Vācijā, bet viņas radītās ziemas tematikas atklātnes, kurās redzam gan laimīgus slidotājus, gan vienkāršus ļaudis, gādājot Ziemassvētku eglīti, mūs turpina iepriecināt viņas dzimtenē.