Vai zini, kāpēc Ukrainas galvaspilsētas nosaukumam latviski jābūt "Kijiva"?

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova 

Vai zini, kāpēc Ukrainas galvaspilsētas nosaukumam latviski jābūt "Kijiva", ja ukrainiski ir gan "мій Київ", gan "Києве мій"?

Ukrainas galvaspilsētu, kas šogad svinēs 1542. gadskārtu, ukraiņu valodā sauc "Київ", un

leģenda vēsta, ka šis nosaukums radies no tās leģendārā dibinātāja, cilts vadoņa Kija vārda: teiksmainie Kijs kopā ar brāļiem un māsu dzīvojuši Dņipras krasta kalnos un augstajā labajā krastā uzcēluši pilsētu, kuru nosauca Kija vārdā par "Київ" [городъ] – Kija, teiksim, "pils". Līdzīgi tapuši nosaukumi Jēkabpils, Daugavpils, Salaspils utt., taču nomenklatūras vārda šajā nosaukumā, kā diezgan daudzos no cilvēka vārda veidotos apdzīvotu vietu nosaukumos, šeit nav.

Pilsētu nosaukumā palīdz "iedomāt iekšā" citas pilsētas – Ļvivas – nosaukums: Rusu zemes karalis (kopš 1253. gada) Danilo savu pilsētu nosauca par godu dēlam Levam, un senos dokumentos lasām, piemēram, "городъ Льва, Львигород" (Leva pilsēta), "на городъ на Львовъ" – "uz Leva pilsētu" (1283. gadā), "городъ Львовъ" (1684. g.) u. c., kā arī nosaukuma tulkojumi latīņu valodā "Leopolis", vācu "Lemberg", kas nāk no "Leonburg".

Līdzīgi – no cilvēka vārda un uzvārda – radies nosaukums Ivanofrankivska – par godu dzejniekam Ivanam Franko, un no uzvārda vien – Doneckas pirmais nosaukums Juzivka – par godu velsiešu rūpniekam Džonam Hjūzam.

Tomēr kādēļ tad ir Ļviva, ja reiz senos tekstos rakstīts "городъ Львовъ", un kādēļ Kijiva, ja reiz, kā dziesmā dzied, ir "Києве мій"? Te mums ir darīšana patskaņu miju. Patskaņu mija latvietim nav nekāds debesu brīnums, tā sastopama arī valodā: "ī" kļūst par "ie" (likt – lieku), "e" – par "ē" vai "ā" (plest – plēšu, plātu), "u" – par "ū" un "au" vai "o" (kust – kūst – kausēt). Ukraiņu valodai raksturīgākā patskaņu mija notiek, patskaņiem "o" un "e" noteiktās pozīcijās pārtopot par "i".

Pirmām kārtām šī mija sastopama slēgtās zilbēs (slēgta zilbe ir tāda, kas beidzas ar līdzskani; atvērta – beidzas ar patskani), piemēram, kaķis: "кіт" – "кота" vai kaķēns – "кошеня", sāls: "сіль" – "солі", akmens: "камінь" – "каменя".

Vai mēs zinām, kad šī patskaņu mija ukraiņu valodā izveidojusies? Un cik tālu pagātnē jāatskatās? Senajā Kijivā runāja īpatnējā koinē: tas bija mikslis no visa iespējamā, ieskaitot grieķu un senskandināvu valodas, – viss, kas bija dabūjams, lai saprastos pilsētā, kurā notika rosīga tirgošanās. Kijivas valsts perifērijā savukārt cilvēki runāja dažādos dialektos; tie bija savstarpēji saprotami. 

Senie teksti – tie, kuri ir līdz mums nonākuši – gan nepavisam nav ukraiņu, pat ne senukraiņu valodā. Tie ir izglītotās elites valodā – valodā, kas tika lietota baznīcā, kā arī valodā, kurā tika rakstītas diplomātiskas vienošanās, darījumu dokumenti u. tml. oficiāli teksti, proti, mēs zinām, kādu valodu cilvēki lietoja oficiālā saziņā cits ar citu un kādā valodā viņi runāja ar Dievu; tajā mazmazdrusciņ, laika gaitā arvien vairāk, iekļuva arī runātā valoda.

Par dzīvo valodu agrīnajā viduslaiku Ukrainas vēstures posmā – t.i., par dialektiem, profesionālajiem žargoniem, lamuvārdiem, slengu – mēs zinām no nedaudziem artefaktiem, piemēram, no grafiti Kijivas Sofijas katedrālē; no tiem var secināt, ka tā bija pavisam citāda valoda, un, salīdzinot šos grafiti – senākie ir no 11. gs. paša sākuma –, redzams, ka to iezīmes sakrīt ar mūsdienu ukraiņu valodas iezīmēm, proti, 11. gadsimtā pavisam noteikti jau var runāt par seno ukraiņu valodu. Visbiežāk tur ieskrāpētas lūgšanas: "Господи, помози рабу Божому!" ("Ak, Kungs, palīdzi Dieva kalpam!"), arī "О горе тобі Андрониче ох тобі небоже" ("Ak, posts tev, Andronik, ak, tev, nabags!") Ja pirmajā piemērā redzam ukraiņu valodai raksturīgo "o" vārda "Бог" atvasinājumā, tad otrajā redzams joprojām lietotais vokatīvs, kā arī personu vietniekvārda forma "тобі".

Otrs un, iespējams, nozīmīgākais avots, kas ļauj iegūt ziņas par seno runāto valodu, ir pārrakstītāju kļūdas: kopējot baznīcslāvu valodā vai seno rusu oficiālās saziņas valodā rakstītus tekstus, pārrakstītājs neuzmanības pēc ieraksta skaņu, kuru viņš šajā vārdā ikdienā dzird, un neviļus pielāgo vārdu savai izrunai. Teiksim, t. s. Reimsas evaņģēliju, kuru, kā uzskata, uz Parīzi aizvedusi nākamā Francijas karaliene Kijivas Anna, kņaza Jaroslava meita (dzīvojusi apt. 1032-1075), pārrakstītājs, visticamāk, kopējis no glagoliskajā rakstībā tapuša teksta, un tajā, piemēram, rakstīts "отроча же ростяше" ("bērnu audzināja"), kurpretī visos citos tālaika tekstos, no kuriem viņš būtu varējis pārrakstīt, bija rakstīts "растяше". Viņš uzrakstīja tā, kā dzirdēja, un tāpat ukraiņi saka joprojām – "ростити".

Senākā rakstītā liecība, ka tur, kur būtu bijis jābūt "o", ukraiņi izrunājuši "i", ir no 1460. gada: ukraiņu rakstītājs uzrakstījis "Jablincza" tur, kur nepārprotami būtu jābūt "o"; senākie teksti par "i" izrunāšanu "e" vietā ("шистьдєсѧтъ", "шисть") ir no 14. gs. otrās puses. Ņemot vērā, ka rakstos pārmaiņas parādās ar nokavēšanos, var pieņemt, ka skaņa "e" kļuvusi par "i" ne vēlāk par 13. gs. otro pusi – 14. gs. sākumu.

Izcilais valodnieks Jurijs Ševeļovs uzskata, ka jau pieminēto karaļu Danilo (1201 – 1264 ) un Leva (1228 – c. 1301) valodā – Halīcijas-Podiļļas dialektā – "o" un "e" slēgtās zilbēs jau bija kļuvuši par "i", proti, viņi, jājot karā, jau teikuši "війна", ne vairs "война". Citur šī pāreja notika vēlāk, un vēl vēlāk tā atspoguļojās rakstos: pat 15. gs. beigās sastopama rakstība "Києв", taču  ir diezgan droši noprotams, ka izrunu tā vairs neatspoguļo.

Arī turpmākajos gadsimtos rakstība ir dažāda, jo ukraiņu valodā nav vienotas pareizrakstības sistēmas. Kad 19. gs. tāda tiek izveidota, par normu kļūst princips "Київ" – nominatīvā un akuzatīvā (jo otrā zilbe ir slēgta), "Ки́єва", "Ки́єву", "Ки́євом", "на/у Ки́єві", "по Ки́єву", "Ки́єве!" pārējos locījumos. Latviešu valodā vārdus atveidojam, vadoties pēc nominatīva – nosaucošā locījuma. Tad nu ir skaidrs, ka kijivietis, sacīdams "мій Київ", savu pilsētu nosauc – "mana Kijiva". Taču pavisam citādas jūtas viņš pauž, kad viņa – vai viņas – sirds dzied: "Як тебе не любити / Києве мій" ("Kā tevi nemīlēt / mana Kijiva!"

Starp citu, Kijivas iedzīvotāji ukrainiski ir "кияни" ("киянин", "киянка").