Vai zini, kāpēc putni dzied ne tikai pavasarī, bet arī rudenī?

Stāsta ornitologs Edmunds Račinskis

Domājot par savvaļas putniem, rudens pamatoti saistās ar to ceļošanu. Tuvākas un tālākas putnu pārvietošanās dabā notiek visu gadu, taču rudens ir viens no diviem lielajiem viļņiem. Vēl viena mazāk zināma un retāk pamanāma izpausme rudenī ir putnu dziesmas – tās atskan no jauna pat pēc dažus mēnešus ilga pārtraukuma: īstas putnu dziesmas šī vārda šaurākā nozīmē – ne saziņas saucieni vai sadzīviskas klaigas, bet tādas pašas kā pavasarī!

Gada pirmajā pusē tām ir atšķirīgs pielietojums ar vienu galveno mērķi – radīt pēcnācējus.

Ja rudenī putni mūsu platuma grādos neligzdo, tad kāpēc tiem dziedāt? Viena iespējamā atbilde ir saistīta ar diennakts ritmu – pavasarim līdzīgām dienas un nakts ilguma attiecībām. Gaismas apstākļi ir viens no hormonu līmeņa paaugstinātājiem un līdz ar to - iekšējiem signāliem, kas vedina putnus dziedāt.

Grūti spriest, cik lielā mērā dziedāšana rudenī putniem ir daļa no dziesmu atkārtošanas un mācīšanās vai savas teritorijas iezīmēšanas. Tā vai citādi, saulainās septembra un oktobra dienās reizēm varam dzirdēt šķietami gadalaikus sajaukušu putnu dziesmas – piemēram, melno erickiņu pilsētā vai čunčiņu mežā. Un ne tikai dziedātājputnus. Krēslas stundās, bet citreiz arī gaišā rudens dienā iedziedas apodziņš, vismazākā no mūsu pūcēm. Vienu no apodziņa svilpiena veidiem ornitologi tā arī sauc – par rudens dziesmu. Naktīs klaigā un ūjina meža pūces, no purva puses rītausmā rubina rubeņi. Šādas dziedāšanas uzvedības raksturs ar diviem maksimumiem gadā ir zināms diezgan daudzām putnu sugām. Taču, kā likums, rudens pacēlums tām vienmēr ir zemāks par īsto dziesmu laiku pavasarī.

Lai cik īsas un retas ir šīs rudenīgās pavasara atbalsis, tām ir sava pievilcība – ar prieku un melanholijas pieskaņu mainīgās attiecībās. Novēlu tās piedzīvot un izbaudīt!