Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne

Pirts latviešu kultūras kontekstā jau izsenis nav tverta tikai kā vienkārša mazgāšanās vieta. Par pirts svarīgo lomu liecina arī tas, ka pirts rituāls folklorā atspoguļots ne tikai dievību un cilvēku, bet arī dzīvnieku, putnu un kukaiņu līmenī.

Vispirms jau pašam celtnes nosaukumam "pirts" pamatā ir kopīga sakne ar "pērt" un "pērties", kas liecina, ka tās sākotnējā funkcija ir bijusi tieši pēršanās vieta. Neraugoties uz to, ka pirts bieži tiek saistīta ar mazgāšanos, parunās un sakāmvārdos tiek akcentēta pēršanās, karstums un veselība. Pat tautas gudrība pauž: "Pirts – zemnieka dakteris". Turpretim tīrības kategorija latviešu kultūrā vairāk saistās ar ūdeni.

Kāpēc tomēr pirts ieņem cilvēka dzīvē tik svarīgu vietu,  ko apliecina sakāmvārds: "Vairuok bādys ka pierts nūdag, nakai ka sīva nūmierst"?

Tautas gudrības pat tieši salīdzina pirti ar baznīcu, piemēram: "Pirts svētāka nekā baznīca: baznīcā iet ar drānām, pirtī pliks."

Līdzīgi kā dievnamā, arī pirtī nedrīkst rīkoties necienīgi, piemēram, bojāt gaisu...

Pirts mītiskā vēsture atklāj divu pretēju kosmisku spēku – Dieva un Velna – sadarbību tās tapšanā. Dievs taisījis pirti, taču iesākumā uguns bijusi tikai Velnam, kuru ar gudrību Dievs vēlāk dabūjis sev. Tātad pirts ir vieta, kura ietver sevī gan dievišķo, gan velnišķo aspektu.

Vairākums teiku runā tieši par Velna, nevis Dieva, darbošanos pirtī, piemēram, Velni jaunkungu izskatā berž meitām muguras, vakarē ar tām vai bojā gaisu.

Ar pirti kā radību vietu folkloras tekstos saistītas arī sievišķās dievības Māra un Laima. Iešana "Laimas pirtiņā" nozīmē radības. Arī pēc pēršanās, nomazgājot lāvu, pirtī nāk Laimes māte. Tāpat, beidzot mazgāties, jāsamet stiprs gars, jo pēc tam vēl Māra iet mazgāties. Pirtī sastopami arī Mājas gars, veļi un Pirts gars jeb lodars – divdabīgs tēls, kas var būt gan mīlīgs, gan bīstams, jo var saplosīt cilvēkus, kas iet vieni.

Pirts perifērais novietojums sētā to padara par robežvietu starp šo pasauli un viņsauli, tāpēc ar tās apmeklējumu saistīti aizliegumi: nedrīkst iet pirtī pēc saules rieta, runāt par degšanu, smieties, svilpot, dziedāt, lai neizsauktu nelaimi.

Pirts rituāli bijuši nozīmīga daļa ģimenes godos un gadskārtu svētkos. Parasti tie kalpojuši kā pārejas ritu sastāvdaļa cilvēka pārtapšanai citā statusā vai sevis sagatavošanai sekojošajiem svētku rituāliem. Pateicoties pirts marginālajam statusam, gadskārtu svētkos tā kalpoja saziņai ar citas pasaules spēkiem nākotnes izzināšanā.

Atslēga uz pirts jēgu slēpjas teicienā: "Pēc pirts kā no jauna piedzimis." Tas norāda, ka pat parasta pirts paredz cilvēka pārradīšanu. Šis process tiek realizēts ar pēršanas un gara mešanas palīdzību.

Pirts kurināšana, pēršana un gara mešana ir darbības, kuru nozīmju lauks saistās ar seksualitāti. Īpaši tas novērojams tautas dziesmās, kurās uzsvērta dzimumu atšķirība starp pirts kurinātāju un to, kas iet mazgāties.

Arī uguns un ūdens klātbūtne pirtī simbolizē divas sākotnes, kurām sakars ar radīšanu. Mīklās par pirti atrodama vienīgi erotiskā simbolika, piemēram: "Sētmalē melna maška, ik nedēļas sutu laida." (Pirts). Indoeiropiskā sakne "per-" saistīta ar sišanu un pēršanu, un tā ir pamatā arī auglības dieva Pērkona nosaukumā.

Cilvēka pārradīšanas ideju pirtī pastiprina kailums, kas atceļ sociālos un dzimuma statusus, ļaujot ieiet "dabas cilvēka" stāvoklī. Turklāt pirtī gājējs zaudē pat cilvēka identitāti: tajā nedrīkstēja viens otru saukt vārdā, tikai par vilciņu.

Tādā veidā cilvēkam pirtī ir īpaša, "necilvēciska" loma.

Pārradīšanas ideju pastiprina pēršanas laikā skaitāmie pateicības vārdi, kas pēc būtības ir buramvārdi. Pēršanas kustības, kas pielīdzinātas seksuālām darbībām, rezultējas jaunas, ideālas pasaules radīšanā. Pirts tiek uztverta kā "kosmisks" objekts, kas rituāli atdarina pirmradīšanas aktu. Pirts ir vieta, kurā notiek pārmaiņas – cilvēks iziet no tās citāds, ne vairs tāds, kāds iegāja. Tā ir jaunas, pareizi sakārtotas pasaules radīšanas vieta.