Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna

1977. gadā izdotajā pavārgrāmatā ar nosaukumu “Pavārgrāmata”  atradu kādu neparastu recepti “Artišoku buljona” pagatavošanai. Tā skan šādi:

1 vidēji liela artišoka galviņa, 1 l ūdens, 2 ķiploka daiviņas, 1 ēd.k. sviesta vai eļļas, sāls, zaļumi.

Ūdenī vāra artišoku un ķiploku. Kad artišoks mīksts, nokāš. Buljonam pievieno sviestu, sāli, zaļumus. Pasniedz tasītēs. Buljonā var likt dažādas piedevas.

Šodienas lasītājam varētu šķist savādi – kādēļ pēc izvārīšanas artišoku nokāš? Tātad – visdrīzāk izmet, kā savu funkciju izpildījušu. Valstīs, kurās artišokus audzē un patērē, tos visbiežāk gatavo sautējot, nevis novāra, lai izmantotu tikai buljonu. Tieši dārzeņa serde un kauslapas ir visgaršīgākās. Tomēr padomju telpā to varēja nezināt, jo

artišoki nebija plaši pieejama prece, tos uz vietas audzēja tikai īpašos apstākļos, piemēram, dārzkopības izmēģinājuma stacijās. Veikalos tos nevarēja nopirkt.

Tāpēc jo interesantāka šķiet šādas receptes ievietošana pavārgrāmatas pirmajā lappusē. Turklāt tā ir vienīgā recepte šajā grāmatā, kurā minēti artišoki. Grāmatas autores ir Valentīna Gustava un viņas meita Ilze Jansone, kura vēlāk specializējas savvaļas augu un ārstnieciska uztura popularizēšanā. Grāmatā atsevišķas nodaļas veltītas gan diētiskiem ēdieniem, gan dārzeņu un augļu salātiem, gan arī vitamīniem bagātiem ēdieniem. Uzmanību pievērš dažu izsmalcinātu ēdienu receptes, piemēram: "Foreles, vārītas vīnā", "Pīle kaltētu baraviku mērcē", "Omāru kokteilis", "Pildīta zoss", tomēr aizdomas par to, ka šī varētu būt padomju augstās virtuves pavārgrāmata, novērš saturā dominējošās vienkāršu ēdienu receptes, pat no produktiem, kas reti lietoti uzturā - "Āpša cepetis", "Cukurbietes pie maizes", "Tesmeņa un plaušu sacepums", arī "Viltotie vēžu salāti", kas pagatavoti no karpas, "Viltotās sardīnes" no zandarta, "Viltotie zosu tauki" – no cūku taukiem. Vienkāršo ēdienu pārsvars pārliecina, ka smalkie ēdieni šeit ir tikai izņēmumi.

Nodaļā par kaimiņtautu virtuvi minēti ungāru, ukraiņu, rumāņu un gruzīnu ēdieni, bet to noslēdz "Salāti franču gaumē", kuros tomāti, gurķi, olas un siļķe tiek sajaukti ar eļļas un etiķa mērci. Tas demonstrē visai lokālu priekšstatu par franču virtuvi.

Turklāt apskatot citas receptes, kurās minētas eksotiskas sastāvdaļas, rodas iespaids, ka tās ir tīri teorētiskas. Piemēram, "Apelsīnu un banānu salāti ar majonēzi" izskatās pēc receptes fantāzijas rosināšanai, jo padomju deficīta apstākļos ar grūtībām dabūtie apelsīni un banāni diez vai tiktu sagriezti salātos. Arī artišoku pavārgrāmatas autores diez vai kādreiz vārījušas, savukārt pirmajā lappusē tas minēts, lai novērstu uzmanību no padomju laikos valdošā trūkuma un ierobežotā produktu sortimenta. Šādas receptes liek domāt, ka deficīts nepastāv un Padomju Savienībā valda viegli pieejama eksotisku produktu daudzveidība.

Šajā laikā padomju telpā ir pieejamas tikai uz vietas tapušas pavārgrāmatas par svešzemju virtuvēm. Franču, itāļu, ķīniešu, indiešu un citas eksotiskas kulinārās tradīcijas apraksta  PSRS vai sociālisma valstu autori, bieži izvēloties brīvu interpretāciju.

Latviski sarakstītajās pavārgrāmatās ārzemju receptes attēlotas tā, kā tās atbilst vietējo autoru priekšstatam par ārzemju kulināriju. Turklāt informācija par dzīvi kapitālistiskajā pasaulē bija stipri ierobežota, tāpēc faktiski nebija iespējams, ka tīri teorētiskās ārzemju virtuves lasītājs varētu atmaskot.

Padomju cilvēki, dzīvojot aiz dzelzs priekškara, apceļoja pasauli ar recepšu starpniecību. Tā kā iespēja izbraukt ārpus PSRS, īpaši tālāk par tuvīnajām sociālisma valstīm, tika dota vien retajam, svešzemnieciski skanošie nosaukumi un neparastās produktu kombinācijas ļāva ceļot, pat neplānojot pagatavot aprakstītos ēdienus. Ja ne autoram, ne lasītājam nebija pārliecinoša, pieredzē balstīta priekšstata par ārzemju virtuvi, var pieņemt, ka receptes pavārgrāmatās tika ievietotas arī bez praktiska nolūka. Tās veidoja ceļvedi fantāzijas pasaulē. Ārzemju virtuves tika radītas tepat, uz vietas – salīmējot no fragmentāriem priekšstatiem, eksotiski skanošiem vārdiem un pieejamiem produktiem pašiem savu itāļu, franču vai ķīniešu virtuvi.

Padomju pavārgrāmatas ir valsts ideoloģijas projekts – jāņem vērā, ka tās izdod valsts izdevniecības un uz tām attiecas tādi paši kontroles un ierobežošanas mehānismi, kā uz jebkuru citu iespiestu grāmatu. Tāpēc arī to saturs attēlo nevis padomju sadzīvi, bet gan tādu priekšstatu par padomju sadzīvi, kas iekļaujas ideoloģiskajos rāmjos.

Pavārgrāmatu gadījumā viens no šādiem uzstādījumiem ir parādīt dzīvi labāku nekā tā ir. Un labāku, nekā tā ir ārpus Padomju Savienības.

Uz to mudina PSRS nemitīgā sāncensība ar kapitālistiskajām zemēm, īpaši ASV, ne tikai militārās bruņošanās vai kosmosa iekarošanas, bet arī dzīves līmeņa ziņā.

Tāpēc artišoks padomju pavārgrāmatas nav vienkārši artišoks, bet gan labākas dzīves simbols.