Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne

Latviešu gadskārtu svētku un kāzu rituālajā maskošanās darbībā vārds "čigāni" neapšaubāmi saistās ne tikai ar etnosu, bet arī ar stabilu masku tēlu.

Šajā masku pasaulē, kurā mēdz parādīties arī citu etnosu tēli, piemēram, Žīds, Čigāns iegūst pārliecinoši vadošu un centrālo lomu. Čigāns bieži vien ir galvenais atslēgas tēls – barvedis, parasti ierodas kopā ar savu sievu Čigānieti. Šī nozīmīguma dēļ visa masku grupa nereti tiek dēvēta par čigāniem, bet pati maskošanās akcija tiek apzīmēta kā čigānos iešana vai čigānos laišanās.

Pētot leksēmas "čigāni" lietojumu klasiskajās tautasdziesmās, ir secināts, ka čigānu daudzinājums ieņem ceturto vietu aiz vāciešiem, krieviem un leišiem – tautām, ar kurām latviešiem veidojušies cieši kultūrvēsturiski sakari.

Čigānu tematikas dziesmu relatīvi prāvais skaits skaidrojams nevis ar leksēmas lietojumu kā etnonīmu, bet gan kā masku gājienu dalībnieku apzīmējumu.

Šeit parādās vēsturisks paradokss: tautasdziesmu aktīvās jaunrades periods datējams ar 13.–16. gadsimtu, bet čigānu ieceļošana Latvijā no Polijas un Vācijas notika vēlāk – 15.–16. gadsimtā. Tādējādi dziesmu rašanās intensitāte nav tieši saistīta ar etnisko čigānu klātbūtni, bet drīzāk ar tēla simbolisko nozīmi. Turklāt statistiskie dati par šo dziesmu koncentrācijas blīvumu nav saistāmi ar tiem novadiem, kuros mitinājies lielāks etnisko čigānu skaits.

Pieņemot, ka Čigāna tēls ienācis masku pasaulē vēlīni, zemniekiem imitējot īsto čigānu dzīvesveidu un atdarinot viņu valodu dziesmās (piemēram, siku siku parsipellā), var skaidrot čigānu masku tradīcijas Kurzemē, kur tika reģistrēti visvairāk etnisko čigānu. Tur arī koncentrējas vēlīnas izcelsmes dziesmas ar plaša diapazona melodijām un piedziedājumiem.

Meklējot čigānu masku tēla saknes senākos kultūras priekšstatos, melodiju analīze atklāj, ka lielākā daļa ar maskošanos saistīto dziesmu pieder senajam muzikālajam slānim — rečitācijai, kuras raksturīgās iezīmes ir šaura melodiskā amplitūda un fonētiski krāsaini refrēni, piemēram, "kalado", "tondaro", kas īpaši izplatīti Latvijas austrumdaļā.

Svarīgs arguments par Čigāna tēla senumu ir vārda etimoloģija. "Čigāni" ir eksonīms, aizgūts no grieķu atsinganos, kas nozīmē "neaizskaramie" vai "izstumtie". Šis jēdziens saistāms ar hinduistu sabiedrības zemāko kastu — čandalām, kuru pienākumos ietilpa rituāli netīru funkciju veikšana, piemēram, līķu aizvadīšana.

Viņu sociālā izolācija un mistiskā loma sabiedrībā radīja kultūras stereotipu, kas vēlāk migrēja uz Eiropu kopā ar romu tautām.

Līdzīgi kā čandalas, arī čigāni Eiropā un Latvijā nodarbojās ar peripatētiskām profesijām – kalšanu, zīlēšanu, muzicēšanu –, kuras sabiedrībā tika uzskatītas par marginālām. Viņi atradās ekonomiskajā un sociālajā perifērijā, piedāvājot pakalpojumus, kurus nometnieku kopienas nevēlējās pastāvīgi uzturēt.

Senajās sabiedrībās aptuveni 5% iedzīvotāju bija migrējoši, un šie cilvēki bieži tika apzīmēti ar vispārīgo jēdzienu "čigāni". Tas parāda, ka vārda "čigāni" etimoloģija nav tikai lingvistiska, bet arī sociāli stigmatizēta — saistīta ar izstumtību, mistiku un marginalitāti.

Čigānu maskas ietver plašu semantiku: etniski citādais, profesionāli izdalītais, mītiski svešais. Tieši šī marginālā statusa dēļ Čigāna tēls folklorā izkonkurē citus etniskos tēlus, piemēram, Žīdu, un iegūst lielāku popularitāti. Maskošanās rituāli nav tikai dzīves atspoguļojums, bet arī ilgdzīvošanas mehānisms, kurā tēli ar rituālu jēgu un mītisku nozīmi nodrošina saikni starp pasaulēm.

Tādējādi Čigāna tēls folklorā kļūst par maskošanās kvintesenci — tajā saplūst klejotāja dzīvesveids, sociālā izstumtība, citādība un saikne ar mirušo pasauli. Ar spēju šķērsot robežas starp šo sauli un viņsauli, Čigāns ierindojas līdzās citiem masku tēliem kā mītisks ceļotājs starp pasaulēm, nesot auglību un svētību.