Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš

Radio aparātu kā palielu skanošu kasti atceros no piecu gadu vecuma. Bet tad nāca Otrais pasaules karš un vairākas mums labi zināmās okupācijas. Tajās laiku pa laikam privātpersonu radioaparāti tika konfiscēti, un tā nu pēc kara beigām mūsu ģimene bija bez sava radio.

Sākumā, pēc kara noklušanas Rīgā, jau arī nebija īsti ko klausīties, jo pirmskara Latvijas Radio nams Aspazijas bulvāra un Krišjāņa ielas stūrī blakus kanālam gulēja drupās. Pagalam bija studiju iekārtas, fonotēka, orķestra instrumenti un nošu materiāli.

Projām no Latvijas bija arī vairākums Radio orķestra mūziķu un daļa tehnisko darbinieku. Palikušie sameklēja puslīdz piemērotas telpas Skolas ielas un Dzirnavu ielas stūrī, Skolas ielā 6, tā sauktajā Ebreju teātrī.

Pāris mikrofonu, piecas raidīšanai piemērotas skaņuplates, kāds desmits orķestra mūziķu un daži solisti – ar to gandrīz no nulles esot sācies tagadējais Latvijas Radio. Mūzikai sākumā bijušas tikai 45 minūtes dienā, jo visu laiku aizņēmuši sovjetiskās propagandas un citi runātie raidījumi.

Lai propaganda aizsniegtu visus un visur, toreizējais režīms ierīkoja tā saucamo translācijas tīklu un lielus zvana veida jeb piltuves veida skaļruņus augstu pie stabiem pilsētu ielās, laukumos un lauku centriņos.

Vesels skaļruņu komplekts rēgojās "Laimas" pulksteņa tuvumā. Tur radio skaņas sacentās ar automobiļu rūkoņu un zirgu pakavu klaudzoņu ielās.

Bet šo skaļruņu dēļ "Laimas" pulkstenis bija arī manu mazo svētceļojumu vieta. Jo tur varēja dzirdēt regulārās ērģeļu mūzikas radio pusstundas, ko uz Universitātes aulas ērģelēm sniedza galvenokārt profesors Nikolajs Vanadziņš.

Ko vēl varēja dzirdēt šajos skaļruņos brīvā dabā pie stabu galiem? Jau minēju, ka pēc kara Radio fonotēka bija tukša – tik tukša, ka Radio pat laikrakstos aicināja pieteikties cilvēkus, kas varētu pārdot Radio fonotēkai kādu savu skaņu plati.

Tomēr sovjetiskais režīms vēlējās izveidot sev lojālu inteliģences slāni arī mūzikas nozarē – tāpēc piešķīra tā saucamos Nopelniem bagāto nosaukumus Melngailim, Alfrēdam Kalniņam, Jāzepam un Jēkabam Mediņam, vēl dažiem, un tie ieguva mūzikas klasiķu oreolu.

Pirmajos pēckara gados iedibinājās viņu mūzikas plaša, lai arī idejiski apcirpta, atskaņošana arī Radio raidījumos. Te nu jāievēro, ka toreiz tā mūzika, kas nonāca vienīgā Radio vienīgajā  latviešu valodas programmā, tiešām tika neizbēgami popularizēta. Tas notika jau tāpēc vien, ka fonotēkas krājums bija niecīgs, un šo autoru skaņdarbi tika daudz raidīti atkārtojumos, – Alfrēda Kalniņa simfoniskā miniatūra "Mana dzimtene", klavieru "Balāde", populārākās solodziesmas, Jāzepa Mediņa simfoniskās poēmas "Latvju zeme", "Dzimtenes ainava", Jāņa Ivanova "Zilie ezeri", Ādolfa Skultes "Viļņi", arī klasiskās kordziesmas.

Nemitīgā publisko skaļruņa trokšņošana, protams, varēja kaitināt, taču minētā latviešu mūzika, kas bieži skanēja, neviļus iespiedās toreizējo paaudžu atmiņā kā pazīstami un iemīļoti klasikas pamatdarbi, kļuva par daudzu cilvēku garīgo īpašumu, – tas notika pats no sevis – bez tagadējām diskusijām par kultūras kanona vajadzību vai nevajadzību.

Teikšu atklāti, man dažreiz ir žēl, ka latviešu nacionālā klasiskā mūzika šodien nekad neatskan mūsu Radio pirmajā programmā, kas taču ir un paliek galvenā un visvairāk dzirdētā programma. Tagad ir diemžēl jāgaida gandrīz vai gads līdz nākamajiem valsts svētkiem, iekams Latvijas Radio 1. programmā atkal dzirdēsim kādu klasisko kordziesmu vai simfonisku miniatūru.

Bet kāpēc es toreiz gāju klausīties mūziku pie "Laimas" pulksteņa? Tāpēc, ka mājās taču radio aparāta nebija! Ar to nesamierinājās mans divus gadus vecākais brālis. Viņš no salasītām detaļām uzmeistaroja primitīvu tā saucamo detektora radio sistēmu. Proti, ar sīka vadiņa taustīšanu pa nelielas kristāla lauskas virsmu varēja atrast kontakta punktu, kas ļāva austiņās dzirdēt kaut vienu tuvāko raidstaciju. Tad nu Gļinkas opera "Ivans Susaņins" bija pirmais nozīmīgais skaņdarbs, ko mājās klausījos radio austiņās 1946. gada ziemā. No avīzēm uzzināju, ka šī radiomontāža, raidīta pie mikrofoniem 1946. gada 26. janvārī, bijusi arī pirmais Radio paša spēkiem latviešu valodā sagatavotais kompleksais iestudējums.