Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula

Bali ir vienīgā hinduistu apdzīvotā sala musulmaniskajā Indonēzijā. Starp citu, tas arī izskaidro, kāpēc Bali palēnām kļuvusi par pasaulē pazīstamu tūristu paradīzi.

Pirmkārt, Bali ir tāda kā "Indija ārpus Indijas": te jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem mākslinieciski noskaņoti talanti – un arī dīkdieņi – brauca gūt eksotiskus iespaidus, vērojot hinduismu, tā teikt, darbībā – sadzīves rituālos un mākslā. Otrkārt, kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem, kad jau sākās masu tūrisma vilnis, liela nozīme ir arī alkohola un narkotiku pieejamībai, kas pārējā Indonēzijā saprotamā kārtā ir tuvu nullei.

Balinieši patiešām dzīvo no reliģiskās prakses pilnībā atkarīgu dzīvi. Ir skaidrs, ka grāmatveža kalendāru izveidot šajā salā nebūtu iespējams. Jebkurā dienā, jebkurā stundā ir ļoti reāla iespēja, ka darbinieks neieradīsies darbā, jo viņa ciematā sākusies kāda ceremonija.

Vidējais balinietis trešdaļu, ja ne pusi no gada darbdienām nepavada strādājot, bet piedaloties ceremonijās. Kāzas, bēres, īpaša diena, kas veltīta kādai vietējai dievībai, īpašas dienas vairākas reizes gadā, kas veltītas Višnu, Šivam, un vēl citi dažāda rakstura svētki.

Sešu nedēļu laikā, ko mūsu ģimene 2023. gada pavasarī pavadīja uz salas, mums sanāca piedalīties vismaz četrās ceremonijās, un vēl labu duci pavērot no malas.

Īpašākā pieredze bija tuvējā ciemata braminu ģimenes rīkotajai ceremonijai. Tā bija tik īpaša ceremonija, ka to, kā mums paskaidroja, pēdējo reizi bija sarīkojuši pirms 50 gadiem.

Pie priesteru jeb braminu kastas pieder tikai aptuveni 4% no vairāk nekā četriem miljoniem Bali iedzīvotāju. Visi ciemata ļaudis savācās augstās personas sētā un gandrīz katram bija atvēlēta sava loma – vai nu spēlēt kādu instrumentu vietējā gamelāna orķestrī, vai šmorēt, tai skaitā veidojot no cūkgaļas gabaliņiem un ziediem krāšņas milzīgas mozaīkas, kas novietotas altārī. Jaunietēm un jauniešiem jādejo, puišiem ar ieročiem rokās, tēlojot ainas no Rāmajānas. Vecākie un augstdzimušie vīri ar papīra leļļu palīdzību rāda fragmentus no hindu eposiem, pārejot no stāstījuma melodijā un atpakaļ.

Neviens tobrīd netirgo benzīnu, neiznēsā pastu, neatrodas tur, kur viņam normāli darba dienā būtu jābūt.

Kad izlēmām apmeklēt dižāko templi Bali – varenā salas lielākā vulkāna Aguna nogāzē esošo Besakihu jeb Visu tempļu māti, turpceļā iekļuvām sastrēgumā, jo… templī tieši tobrīd notika vairāku dienu ceremonija, uz kuru saradās dalībnieki no visas salas. Kad vakaros braucām ar motorolleriem mājup no vietējās pilsētas Ubudas centra, nācās šad tad nogriezties ceļmalā un palaist garām kādu no ceremonijām.

Bet tas viss nav nekas īpašs iepretim Ņepi. Svētkiem, kuros pār hinduismu pārākas izrādās salas vietējās mūžsenās mitoloģiskās tradīcijas.

Nedēļām ilgi skolēni, un citi entuziasti, sadalījušies grupās, veido savu ogo-ogo: papjēmašē briesmoņus, kurus Ņepi dienā nes parādē pa vietējās pilsētiņas ielām. Ogo-ogo ir lieli un smagi, katrai to būvētāju komandai nākas pasvīst – gan apmēram 10 nesējiem, kas uz bomīšiem nes smago konstrukciju, gan ar garām kārtīm pa priekšu un aizmugurē skraidošajiem elektrības vadu pacēlājiem, lai briesmonis aiz tiem neaizķertos.

Pēc tam ogo-ogo tiek ceremoniāli sadedzināti. Teorētiski tad nākamo gadu visādi dēmoni šo vietu vairs neapdraudēs. Ja vien… Ja vien tu pratīsies un visu nākamo dienu klusēsi. Jo ja tu ierunāsies, dēmons – tas nekas, ka sadedzināts – no džungļiem tomēr sadzirdēs, kur tie cilvēki dzīvo, un zinās, kā atrast ceļu atpakaļ.

Dienā pēc Ņepi klusēt un nepamest telpas ir tik svarīgi, ka tiek slēgta Denpasaras lidosta un dažs labs Bali eksotikas valdzinātais tūrists ar necilām priekšzināšanām var arī sabojāt savu ceļojumu.

Lai pieskatītu, vai neviens – tai skaitā ārzemnieki, kuru, kā zināms, Bali ir pa pilnam – nerunā, pa ciematu un pilsētu ielām no mājas uz māju staigā īpašās klusuma policijas patruļas, un sodi ir bargi.