Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja speciāliste Zita Pētersone

Šogad aprit tieši simt gadu, kopš Latvijas Republikā tika pieņemts pirmais lēmums par ielu pārdēvēšanu latviešu valodā.

Jau 1920. gadā Rīgas galva Artūrs Frīdenbergs nolēma, ka Rīgā jāmaina ielu nosaukumi. Viņš šo pienākumu deleģēja Rīgas pilsētas valdes Būvju nodaļai, taču tā vairākus mēnešus ar to nenodarbojās, un rezultātā šis pienākums tika deleģēts Rīgas pilsētas domes Izglītības nodaļai. Tika sastādīta komisija, kurā darbojās ļoti daudz slavenu cilvēku, toskait pedagogs Fricis Adamovičs, rakstnieks Kārlis Skalbe, etnogrāfs Matīss Siliņš un arī filologs Kārlis Straubergs. Tālaika presē ļoti daudzi slaveni cilvēki, tai skaitā Jānis Endzelīns, kuram tika uzticēts pārbaudīt šo ielu nosaukumu pareizrakstību, vērtēja šo nosaukumu nozīmi; Endzelīns izteicās, ka ļoti daudzi nosaukumi viņa uztverē nav jāpārdēvē, jo tie ir tikai bijušo laiku nekaitīgas paliekas.

Sākotnēji komisija bija nolēmusi pārdēvēt kādas pārdesmit ielas, bet pēc diviem gadiem, 1923. gadā, tapa ļoti garš ielu nosaukumu pārdēvēšanas saraksts – kopumā tajā bija 192 ielas!

Kādas ielas rezultātā īsti pārdēvēja? Lielākoties tās, kuras nesa aizgājušo laiku caru un viņu ģimeņu nosaukumus, kā arī tos nosaukumus, kas neatbilda tā laika garam. 

1920. gadā Rīgā atgriezās Rainis un Aspazija. Tad nu Latvijas Republikas laikā tā bija vienīgā reize, kad cilvēkiem vēl dzīviem esot, ielas tika nodēvētas viņu vārdā: Troņmantnieka bulvāri, kas bija nosaukts Krievijas cara Alekseja II dēlam par godu, pārdevēja par Raiņa bulvāri, bet Teātra bulvāri pārdēvēja par Aspazijas bulvāri. 

Arī 1930. gados gan kādu ielu gribēja nosaukt rakstnieka Kārļa Skalbes vārdā, pašam rakstniekam vēl dzīvam esot, bet Rīgas dome izlēma, ka tā nav laba prakse, tālab šo jautājumu atcēla.

No 1923. gada Rīga ieguvusi daudz jaunu nosaukumu, kurus pazīstam vēl šobaltdien: Aleksandra iela tika pārdēvēta par Brīvības ielu, jo pa šo ielu ienāca Brīvības cīņu dalībnieki. Ģenerāļa gubernatora Aleksandra Suvorova iela tika pārdēvēta par Krišjāņa Barona ielu, Romanova iela – par Lāčplēša ielu. Vēl ļoti daudzām ielām nosaukumi tika mainīti tādēļ, ka to nosaukumi latviešu valodā nebija pareizi: piemēram, tagadējā Rozena iela nezin kāpēc bija kļuvusi par Rožu ielu, bet tas neatbilda vēsturiskajam nosaukumam, tādēļ arī iela atguva šo seno nosaukumu – Rozena iela. Tāpat arī Domes laukums atguva savu pareizo latvisko nosaukumu – Doma laukums. Tad vēl vairākas ielas pārdevēja tāpēc, ka nosaukumi atkārtojās – Augļu iela tika pārdēvēta par Dārzaugļu ielu (jo Augļu iela jau bija Pārdaugavā). 

Lielais lēmums tika publicēts arī "Valdības Vēstnesī" 1923. gada 2. novembrī, un ar to arī sākās ielu pārdēvēšana. Latvijas Republikas laikā neviens lēmums nebija tik vērienīgs kā šis.