Vai zini, kādus mūzikas instrumentus prata spēlēt Pēteris Barisons?

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļas mākslas eksperte Daiga Bondare

18. aprīlī 120. dzimšanas dienā atcerēsimies Pēteri Barisonu. Kā atmiņās raksta pats komponists, pirmie varenākie un aizraujošākie mūzikas iespaidi pieder mazā baltā dzimtenes dievnama ērģelēm. Pamatīgi apgūt ērģeļspēli Barisons laikam nekad īsti nav mēģinājis, tomēr pie iespējas nevairījies muzicējis arī pie šī instrumenta, kaut pats atzīst, ka nav pieradis strādāt gan ar rokām, gan kājām. 

Ar pirmajiem instrumentiem un muzicēšanas prasmi Barisonu iepazīstina krusttēvs Pēteris Skudra, mātes brālēns. Pats būdams muzikāls, viņš spēlēja vairākus instrumentus un piedalījās apkārtnes mūzikas izrīkojumos. Īsi pirms Pirmā pasaules kara viņš pat strādāja mūzikas instrumentu darbnīcā Jēkabpilī.

Manījis krustdēla mūzikas alkas, Pēteris Skudra tam pagatavoja mazu cītaru. Pēterim Barisonam bijuši gadi septiņi, kad viņš sācis instrumentu strinkšķināt. "Šī cītara bija mans pirmais burvju rīks, uz kura varēju pats mācīties uzburt brīnumaini skanošus akordus. Tā nedeva man mieru ne dienu, ne nakti, pat sapņos tā mani neatstāja. Cītara nostājās visu turpmāko interešu centrā, līdz bija sasniegta zināma virtuozitāte," savulaik atcerējies komponists.

Cītara mazajam Pēterim bija līdzi arī bēgļu gaitās Vidzemē.

Vispār Pētera Barisona agrās jaunības priecīgie brīži saistās ar tādu neiegrožotu, nesasaistītu muzicēšanas prieku, ar labā nozīmē pašam darbošanās pašdarbības prieku. Sēlpils pagastā kultūras dzīve ir ļoti aktīva, bet tikai tāpēc, ka darītāji, dziedātāji un muzicētāji ir paši vietējie.

Sēlpilī vienlaicīgi ir vismaz trīs kori un divi orķestri – pūtēju un stīgu. Barisons gan dzied, gan kopā ar Skudru Pēteri muzicē dažādos orķestru sastāvos, iemācās pārrakstīt instrumentu partijas un pat instrumentēt vienkāršus skaņdarbus.

Jāpatur prātā, ka apstākļi muzicēšanai pēckara gados vēl ne tuvu nav labvēlīgi, turklāt zaļoksnais Pēteris ģimenē ir galvenais strādnieks, un darba, atjaunojot sagrauto saimniecību, ir daudz. Mūzikai atliek brīvdienas un naktis.

No dienasgrāmatas var saprast, ka Pēteris pašmācības ceļā un ar nelielu krusttēva palīdzību apguvis gan vijoles, gan kontrabasa, gan vairāku pūšaminstrumentu spēli. Sēlijas dabas skaistums laikam pats mudina uz muzicēšanu.

Lūk, kā 1924. gadā dienasgrāmatā raksta pats komponists: "Daži vakari sevišķi skaisti un, ja vien dienas darbs nav spēkus par daudz nomācis, tad gribas uziet kalniņā un uzpūst mežragu, jo šādos vakaros ļoti tālu skan."

Mīļš instruments Barisonam ir arī ģitāra, kuru viņš dienasgrāmatā dēvē par "veco, mīļo, labo draugu. Cik daudz tās sabiedrībā sapņots -- izsapņots, varbūt tie skaistākie brīži – mazā, mīļā pasaulīte ar tās sīkajiem priekiem un bēdām, tomēr ka saulains stūrītis tā atmirdz dvēseles dārzos." Ģitāra noder, gan kopā ar Rīgas radiem priecīgi doties mežā ogot, gan vietējo spēku teātra uzvedumā lugā "Staburaga meitiņa" aizkulisēs uz ģitāras dublējot Staburaga meitiņas kokles skaņas.

Klavieres gan kara izpostītajā Sēlpilī ir retums. Instruments, kas jau bērnībā bija pieejams daudziem latviešu mūzikas klasiķiem, Barisonam bija tāls sapnis. Viņam nācies iztēloties klavieru skaņas pie paša būvētas koka klaviatūras.

Attālās Ķuzānu mājas bija vienas no retajām nesagrautajām, tur ierīkoja vietējo skolu, kurā ap 1921. gadu jau bija klavieres. Par tām Pēterim bija liela interese. Mēģinājumos, izrīkojumiem gatavojoties, viņš izmantoja brīvos brīžus, lai pie izdevības pabungātu instrumentu, par kuru bija tik liela interese.

Kad Pēteris sāk ciemoties Rīgā pie tēvabrāļa un māsīcām, tur dzīvoklī ir pianīns: "Man, protams, par tām liela interese, jau pirmā dienā sāku "plinkšķināt". Sēdos pie klavierēm un "bunkšķināju" cauru dienu līdz vakaram, kamēr pirksti stīvi." Dienasgrāmatā viņš mīļi saucis instrumentu par "klimperkasti", un brīvlaikos sev tik mīļajā Sēlpilī tomēr izjutis klavieru trūkumu.

Klavierspēli Barisons vēlāk apgūst Vīgneru Ernesta dibinātajā un vadītajā Fonoloģijas institūtā Rīgā. Arī grūtajā gadā, ko nākas pavadīt obligātajā militārajā dienestā, viņš flīģeli sauc par savu mīļāko draugu.

Konservatorijā profesors Jāzeps Vītols viņu uzņem ar noteikumu, ka turpmāk ik dienas klavieres jāspēlē vismaz divas stundas un no notīm, un, ja pavasarī nebūs ievērojamu panākumu, tad metīšot laukā. Tomēr Barisons jau drīz pierāda, ka ir apdāvināts students. 

"Ar teorētisko pusi mans profesors ir visai apmierināts un reiz – man tīri negaidot – ieteica iestāties kontrabasa klasē, jo tā es tikšot tuvāk pie orķestra. (..)" Tomēr pavasarī arī klavieru eksāmenu Barisons nokārto godam. Viņa klaviermūzikas mantojumā ir divas sonātes, ap piecpadsmit miniatūru, kā arī Rapsodija klavierēm un simfoniskajam orķestrim.