Šis būs stāsts par to, kā 1992. gada pavasarī ar "Latvijas kuģniecības" kravas kuģi no Roterdamas uz Rīgu kuģoja divas Latvijas Radio Mūzikas redakcijas redaktores – Gita Lancere un Ināra Jakubone.

Visa iesākums bija kāda vēstule, kas 1991. gada rudenī uzradās uz mana darbagalda un kurā Eiroradio Mūzikas nodaļas vadītājs Pjērs Īvs Tribolē aicināja Latvijas Radio piedalīties Eiroradio stendā mūzikas izstādē jeb gadatirgū "Musicora" Parīzē nākamā gada pavasarī.

Nedz es tolaik zināju, kas tā tāda "Musicora", nedz to, kas tas tāds - mūzikas gadatirgus. Bet mūzikas redakcijā jau bijām baudījuši Eiroradio sūtītos fantastiskos ierakstus, un vēlme popularizēt latviešu mūziku arī bija liela, tāpēc tika nolemts – jāmēģina uz Parīzi tikt. Devos pie Televīzijas un Radio šefa Rišarda Labanovska izklāstīt ieceri. Jā, morāls atbalsts būšot, uz Parīzi ar radio svētību mūs palaidīšot, bet finansiāli nodrošināt šo braucienu radio diemžēl nekādi nevarēšot.

Tolaik jau zinājām, kas tas tāds – "sponsors". Neatceros, kāpēc, bet šķita – jāmēģina uzrunāt "Latvijas kuģniecība". Varbūt tāpēc, ka tā tolaik bija viena no retajām Latvijas valsts organizācijām, kas ne tikai pelnīja valūtu, bet arī ik pa brīdim atbalstīja labdarības un sporta pasākumus. Tā nu zvanīju, šķiet, "Latvijas kuģniecības" mārketinga daļai, un

pēc pavisam īsas tikšanās ar kādu jaunu, laipnu cilvēku "Latvijas kuģniecības" mājā pretī Nacionālajam teātrim, gluži neticamā kārtā bijām tikuši ne tikai pie dolāriem turpceļam, bet arī pie apsolījuma, ka atpakaļceļu kuģniecība sponsorēs, tā teikt, graudā – atgādājot mūs mājās ar kādu no saviem kuģiem.

Ja vien mēs jaudātu tikt līdz kādai tuvākai vai tālākai ostai. Pēc gadatirgus beigām mūs no Parīzes nogādāt Roterdamā piesolījās pirms pāris gadiem iepazītais visu baltiešu draugs, holandiešu komponists Pauls de Būrs. Atlika vien nopirkt aviobiļetes no Pēterburgas uz Parīzi un vēl vilciena biļetes līdz Pēterburgai, un loģistikas rēbusi šķita atrisināti!

Gadatirgum gatavojāmies ne pa jokam. Pirmkārt, tapa tāds kā reklāmas lapiņa par Latvijas Radio mūzikas kolektīviem un ierakstu studijām. Atceros, pati to "maketēju" – šo vārdiņu gan liekot pēdiņās, jo tā maketēšana izpaudās kā A4 formāta lapu līmēšana un locīšana 3 daļās,

uz katra no atlokiem iemērot vietu Radio kora, simfoniskā orķestra, estrādes orķestra, radio studiju un paša Radio bildēm, un sacerot īsus aprakstus "pēc mēra". Diemžēl esmu aizmirsusi tās drukātavas nosaukumu – un tā bija viena no pašām pirmajām privātajām drukātavām Rīgā – kas par pliku paldies laipni piekrita manus "maketus" pārvērst kārtīgi dizainētos un uz bieza krītpapīra nodrukātos bukletiņos. Ar "Latvijas kuģniecības" logo uz vāciņa, skaidra lieta!

Tapa arī buklets angļu valodā ar mūsu komponistu biogrāfijām un darbu sarakstiem. Lai to sarakstītu drukāšanai piemērotā formā, bija jābrauc uz Televīziju, jo tur atradās tolaik vienīgie Televīzijas un radio datori.

Šķita, ka uz Parīzi jāaizgādā pēc iespējas vairāk latviešu mūzikas ierakstu un aprakstu, tāpēc līdzņemšanai tika sakrāmēta ne tikai iespaidīga skaņuplašu kolekcija, bet arī krietna kaudzīte grāmatu – no "Jauno mūzikas" līdz pat "Tūkstoš mēlēm ērģeles spēlē"... Tā teikt – skatiet nu, cik daudz mums tās latviešu mūzikas un kas tik viss par to nav sarakstīts! Arī katra grāmata tika anotēta gan angliski, gan franciski, pie tam ar tulkojumu franču valodā līdzēja Parīzē dzīvojoša latviešu jauniete – Jāzepa Vītola radu bērnu bērns, joprojām uzvārdā Vītols!

Kad nu ar Gitu bijām tikušas līdz Parīzei, devāmies meklēt gadatirgus norises vietu – Lielo pili jeb "Grand Palais", kas, tāpat kā Eifeļa tornis, tika uzbūvēta, gatavojoties 1900. gada Parīzes Pasaules izstādei. Satriecoši apjomi, ļoti daudz tērauda un ļoti daudz stikla – tāds bija pirmais iespaids, ieejot šajā grandiozajā celtnē. Te nu bija mūsu "Musicora" – klasiskās mūzikas gadatirgus jeb salons, kā to dēvēja paši franči – tik raibs un iedvesmojošs!

Tikpat iedvesmojošs šķita Eiroradio šefs Pjērs Īvs Tribolē, kuru drīz vien satikām, pie tam itin pārsteidzošā paskatā un ampluā – pabružātā sarkanā džemperītī ar uzrotītām piedurknēm, sparīgi stumjot kaut kādus mēbelēm vai citiem krāmiem piekrautus ratiņus Eiroradio stenda virzienā.

Nu jā, līdz tam Latvijā sastaptos priekšniekus būtu grūti iedomāties nodarbojamies ar kaut ko tik praktiski necilu, piezemētu, triviālu...

Pjērs Īvs gan tā kā pabrīnījās, kad jautājām, vai viņš nevarētu piebraukt pie mūsu viesnīcas, lai savāktu koferus ar izstādes materiāliem, un vēl vairāk viņš brīnījās, ieraudzījis koferu saturu. Jo citu valstu kolēģi Eiroradio stendā bija ieradušies ar kādu bukletiņu vai pāris kompaktdiskiem. Nu, ko lai te saka – diski mums tolaik i ne sapņos nerādījās, un vispār - bijām tiešām ļoti pacentušās.

Latvijai atvēlētais plauktiņš Eiroradio stendā bija košs. Visredzamākajā vietā nolikām folkloras plati ar Birutas Baumanes "Vecās čigānietes" portretu uz vāka, un tas bija īstais āķis, lai piesaistītu ne viena vien interesenta skatu, un tad jau varēja ritināt latviešu mūzikas stāstu tālāk vien.

Bet nu vēl par kuģošanu. No Parīzes Roterdamā nokļuvušas, uz kuģa klāja tikušas un kapteiņa eleganti – ar tostu – sveiktas, iekārtojāmies pie sāniem stūrmanim un lepni slīdējām pa varenās Reinas grīvu, pēc tam jau pa Ziemeļjūru. Baltijas jūrā visātrāk varētu nokļūt  pa Ķīles kanālu, bet tas maksāja bargu naudu un Latvijas kuģi to nevarēja atļauties – bija jāpeld apkārt Dānijai, Jitlandes pussalai.

Kā par nelaimi, jau Ziemeļjūrā sākās baisa vētra, kas mūsu mazajam kravas kuģim lika trīs dienas nostāvēt Dānijas aizvējā, gaidot, kad norims tikpat traka vētra Baltijas jūrā.

Mājupceļš ieilga, un, kad apnika apcerēt Hamleta likteni – jo bijām apstājušies tieši iepretī Kronborgas pilij –, varējām īsināt laiku, izpalīdzot kuģa kokam, piemēram, ar kartupeļu tīrīšanu.

Pēc nedēļu ilgas dzīvošanās pa jūrām beidzot laimīgi iekuģojām Daugavā. Pa cietzemi vēl kādu laiciņu gan pārvietojāmies stipri zvalstīgā jūrnieku gaitā.