Stāsta komponists Imants Zemzaris 

Vai esi dzirdējis Jāņa Ivanova Sesto jeb Latgales simfoniju? Lai noder neliels stāsts par šī skaņdarba diezgan dramatisko un neparasto likteni!

1948. gada 10. februārī PSRS kompartijas centrālkomiteja nāk klajā ar lēmumu, tā dēvēto Ždanova doktrīnu, kurā norādīts uz daudzu padomju komponistu daiļrades formālistisko ievirzi. Par savu līdzšinējo devumu tiek pelti un nosodīti Šostakovičs, Prokofjevs, Hačaturjans, Mjaskovskis un citi.

"Formālisma kritiku" saņem arī redzamākie savienoto republiku komponisti, no latviešu skaņražiem kā pirmais - Jānis Ivanovs. Bargu kritiku izpelnās viņa Piektā simfonija un Otrais kvartets. Uz ilgiem gadiem tiek aizliegts šos opusus atskaņot. Tiek arī izdzēsti to ieraksti.

Ideoloģiski estētiskā prasība skan nepārprotami: ir jāraksta vienkārša, melodiska un tautiska, tautas masām saprotama mūzika, kas balstīta uz stingriem sociālistiskā reālisma pamatiem un pauž optimismu un ticību padomju dzīves gaišajiem ideāliem.

Tas bija sākums mākslas politiskajai regulēšanai. Staļiniskajā totalitārismā mākslai bija jākļūst par valsts ideoloģijas propagandētāju un apkalpotāju, par tās kalponi.

"Tā bija prasība pēc ērtai idejiskai komunikācijai pieejamas mūzikas, ko nodrošina teksts vai programma, kā arī ilgstošā tradīcijā izstrādājušās mūzikas paņēmienu stabilās nozīmes," raksta Arnolds Klotiņš.

Sākās ar publisku kritiku un nosodījumu par lētticīgu iekļūšanu Rietumu formālistiski dekadentiskajos tīklos. Bet savās tālākajās konsekvencēs partijas lēmumi noveda pie politiskām "tīrīšanām" mūzikas iestādēs, politiskām prāvām, arestiem un represijām.

Vadošos padomju komponistus aicina publiski atzīt un nožēlot savus estētiskos nomaldus. Tas jādara arī Jānim Ivanovam. Apspriedē Komponistu savienībā viņš spiests pazemojoši taisnoties: "Mēs, latviešu komponisti, bijām atrauti no krievu mūzikas ilgu laiku. Un, kad vēlāk tikām tai klāt, sastapāmies ar tādiem mūzikas dzīves vadoņiem, noteicējiem kā Šostakovičs, Prokofjevs, Hačaturjans. Tie mums pārmeta mūzikas valodas atpalicību, sauca panākt viņus - un daudzi no mums rāvāmies viņiem līdz. Atzīšos - arī es."

Un kādā savā avīžrakstā atrod par lietderīgu deklarēt: "Padomju radošie mākslinieki grib dot savai tautai nevis traģiskas skumjas, nevis apdziedāt nežēlīgā kara radītās bēdas, mūsu mūzikā jāskan neapēnotam optimismam, ko izraisa padomju tautas varonīgais, radošais darbs."

Šajā situācijā Ivanovs nevēlas kļūt par disidentu vai garīgu emigrantu, nevēlas nokļūt sabiedrības pelēkajā zonā. Jo viņš pasaulē vairs nav viens, brīvs kā putns. Viņu saista atbildība par ģimeni. Ivanovs padodas. Sper soli atpakaļ. Vēlas rast kompromisu.

Kā apliecinājumu gribai laboties Ivanovs sola komponēt liriski episku, pagalam dziesmotu simfoniju par savu dzimto novadu - Latgali. Šis nodoms komponistam itin kā pārāk kaulus nelauž. Gan jau viņa manuskriptu mapē vēl patapušas skices no 30. gados izsapņotās dzimtenes tēlojumu sērijas, kā turpinājums "Rāznai", "Latgales ainavām", "Padebešu kalnam".

Sestā jeb Latgales simfonija tapusi 1949. gadā un piepilda, šķiet, visus ideologu sapņus: šī mūzika ir izteikti melodiska, ar tautasdziesmu citātiem vai alūzijām dāsni papildināta, fināls pauž nepārprotamu optimismu, jaunās dzīves uzvaru.

Bet gandarījumu par rezultātu autors nejūt: "Simfonijā ir vēstures fragmenti. Ir tautas dejas skats. Ir fanfaras - nāk krievi. Ir maršs - krievu dziesma. Ir Latgales "Aiz ezera balti bērzi". Tas viss tur ir. Taču manis paša tur nav. Es it kā stāvu aiz stūra un to visu noskatos." Tā komponists saka jau pēc vairākiem gadiem, sarunājoties ar muzikoloģi Vizbulīti Bērziņu.

Tajā pašā 1949. gadā simfonija piedzīvo pirmatskaņojumu Rīgā, Viļņā, Tallinā, Maskavā, Ļeņingradā, Sočos, Kijevā. Drīz vien tā izskan vairākās Varšavas bloka zemēs, to iepazīst arī Francijā, Itālijā, Argentīnā. Tik lielu auditoriju Ivanova mūzika iekaro pirmoreiz. Pašam to neapzinoties, Ivanovs kļūst par dzimtās Latgales vēstnesi plašā pasaulē.

Pēcāk komponists par šo publicitāti ironizē: pēc Varšavā atskaņotās Sestās un Septītās simfonijas poļiem licies, ka viņš ir sirms vecītis, apmēram tāds kā Jēkabs Mediņš.

Pēc laikabiedru domām, Ivanovs pret savu Sesto jutis tādu kā greizsirdību. Jo kādēļ gan neatskaņo citas viņa simfonijas?!

Sestajai bijis gauži duāls liktenis. Padomijas gados tā celta debešos un rādīta kā paraugs. Jau pēc impērijas sabrukšanas, sākot no deviņdesmitajiem gadiem un pat agrāk, šis opuss kā ideoloģiski neērts darbs no koncertaprites ticis izņemts (vien reizēm skanējis radio: Arvīds Jansons ar Helsinku orķestri, Ernests Bertovskis ar mūsu pašu simfoniķiem). Un tikai 2016. gadā, godinot Ivanova 110. dzimšanas dienu, Rēzeknes koncertzālē "Gors" simfonija atkal izskan. Spēlē jaunu mūziķu sastāvs: Rēzeknes kamerorķestris ar papildspēkiem no galvaspilsētas. Diriģē gluži jaunais Jānis Stafeckis. To klausoties, manī ieplūst nopietns episks vēstījums, izvērsts un sirsnīgs stāsts par Latgali. Pēc Rīgā ieilgušā postmodernā tuksneša jūtu, ka mani piepilda dzīvinošas sulas, kā aizmēžas sīkumi, meli. Publikā redzu jaunas, gaišas sejas. Savu "Latgales simfoniju" šie jaunie ļaudis klausās pirmo reizi. Simfonijas fināls viņiem vairs neasociējas ar sarkanarmijas tanku ienākšanu, kā tas bijis iepriekšējām paaudzēm. Nu tā ir vitāla zemes deja ar gavilējošu aicinājumu post un saulē celt Latgali. Un simfonijas kulminācija jau patiesībā ir trešā, lēnā daļa. Tas ir nāciens pie Latgales Māras, kas, trīsreiz cēlusies, nu lepni stāv atkal Rēzeknes vidū, Latgales sirdī.

Muzikoloģe Ilma Grauzdiņa raksta: "Arī te izpaužas mākslinieka lielums - radīt šedevru it kā no augšas uztieptos ietvaros. Jānim Ivanovam Vijoļkoncertā, tāpat Sestajā un Septītajā simfonijā tas ir izdevies. Jo šo partitūru mūzikā ietverts nevis tautiskuma ārējais, butaforiskais ietērps, bet izteikta tautas dvēsele."