Stāsta LU Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa

Vietvārdus mēdz uzskatīt par vienu no stabilākajām valodas vienībām. Vairāki vietvārdi, nepārgrozoties izrunā un skanējumā vairākus tūkstošus gadu, pārdzīvojuši dažu labu sugas vārdu, kas no izcelšanās brīža ļaužu mēlēs mēdz viegli locīties un mainīties.

Vietvārds parasti ir iekļauts grūti salaužamā formulā, kuru mainīt nedrīkst vai arī drīkst mainīt ļoti uzmanīgi. Ja maina vietvārdu, vietas atslēga ir nolauzta, piemēram, ja Lielos kangarus sāksim saukt literārajā valodā par Lielajiem kalniem, mēs tos vairs neatradīsim un izmisumā staigāsim pa vairākiem desmitiem Lielo kalnu visā Latvijā. Ja Daugavas kaulu nosauksim literārajā valodā par Daugavas akmeni, mēs diez vai spēsim tam apkārt apbraukt, jo nezināsim, ka vietvārdi, kas ietver vārdu ‘kauls’, rāda akmeni, kas negorās vis virs ūdens, bet viltīgi slēpjas pavisam sīkā krācītē.  

Un tomēr, neraugoties uz vietvārda gandrīz nemainīgo dabu, tā mūžs nav bezgalīgs, un tas nereti neizbēg no pārmaiņām vai pat izzušanas. Vietvārdu parasti skar tikai nelielas skaņu pārmaiņas. Valodniece Edīte Hauzenberga (Hauzenberga, 1932) ir apkopojusi vismaz 150 skaņu pārmaiņu veidus vietvārdos, ko nereti rosina izloksnes iezīmes.

Visbiežāk latvietis runā atmet kādu vietvārda skaņu. Tā, piemēram, Dziļarāji var kļūt par Dziļrājiem, Rijaskalni – par Rīskalniem.

Dažreiz skaņa tiek nomainīta pret citu, kā, piemēram, Aizsilniekiem kļūstot par Aizselniekiem. Citreiz skaņas tiek pārstatītas. Piemēram, Beburleja Pļaviņās droši vien ir radusies no Bebrulejām. Skaņas var tikt arī pagarinātas vai saīsinātas. Piemēram Vindedži laikam gan tie paši Vīndedži būs, savukārt Gaujmālis būs tas pats Gaujmalis).   

Valodniekam visbēdīgāk, kad vietvārds zūd, tā arī neticis pierakstīts un saglabāts.

Visīsāko mūžu dzīvo nelielo ģeogrāfisko objektu nosaukumi, ko parasti lieto vienas sētas, mājsaimniecības iedzīvotāji. Šie vietvārdi parasti iztur vien pusgadsimtu, un nav ne jausmas, kas tieši šādam laikposmam par iemeslu – visticamāk, tas ir vienas paaudzes vidējais mūžs.

To atklāju, kad izpētīju vairāku pagastu vietvārdu kopuma izdzīvošanu cauri laikiem. Tā, piemēram, no 1054 Dvietes pagastā 20. gadsimta sākumā reģistrētajiem vietvārdiem 1953. gada ekspedīcijā atrod tikai aptuveni pusi, 1975. gadā – vēl gandrīz par ceturtdaļu mazāk, bet 2015. gadā no pēdējās ceturtdaļas atrod vien dažus desmitus. Jau 1953. gadā palikuši tikai ilgdzīvotāji: ūdeņu, lielu kalnu, mežu, plašāku apvidu, kā arī tiltu vārdi.

Ūdeņu vārdi ir visnoturīgākie. Tie allaž ļaudīm bijuši svarīgi un arī dabā tie bieži vien ir nemainīgi.

Ūdeņu nosaukumu senums šad tad mērāms vairākos gadsimtos vai pat tūkstošgadēs. Tādi ir, piemēram, mūsu Daugava, Abava, kas, šķiet, joprojām glabā valodas ziņas no laikiem, kad baltu ciltis vēl dzīvoja ciešā savienībā. Vistrauslākais mūžs ir pļavu un lauku vārdiem – tiklīdz lauks dodas atmatā vai pļavu vairs nepļauj un tā aizaug ar krūmājiem, nosaukums zūd. Un tikai retu reizi nosaukums pārdzīvo pašu ģeogrāfisko objektu. Visbiežāk ģeogrāfiskā objekta maiņas neskarti paliek purvu vārdi: tik daudz ir Latvijā pļavu, kas joprojām glabā purva nosaukumu.

Vietvārda galvenais dzīvības uzturētājs ir tā lietojums.

Ja vietu vairs nepazīst, ja turp vairs nedodas, ja to vairs nesauc vārdā, nosaukums zūd. Un tad ir laiks nosaukumu pierakstīt un nodot nākamajām valodnieku un vietvārdu lietotāju paaudzēm.