LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors, Bībeles teoloģijas doktors Jānis Priede

Ar  jaunām tehnoloģijām izpētot Mešas stēlu jeb tā dēvēto moabiešu akmeni, ir atrisināts (un 2022. gadā prestižā arheoloģijas žurnālā publicēts) līdz šim strīdīgais jautājums par dažiem burtiem stēlā iekaltajā tekstā. Kad stēlu, senu bazalta plāksni, nevainojamā stāvoklī, netālu no Nāves jūras austrumu  krasta 19. gs. uzgāja kāds franču misionārs (Kleins), viņš diezgan avantūriskā stilā noorganizēja stēlā iekaltā uzraksta novilkumu. Tas tika izgatavots no slapjas papīra masas, tā sauktā papjē mašē. Tas bija visai tālredzīgi, jo vietējie iedzīvotāji, baidoties, ka stēlu viņiem kāds varētu atņemt, patriotisma uzplūdos vairāk nekā metru augsto akmens plāksni ugunskurā kārtīgi uzkarsēja un uzlēja virsū aukstu ūdeni. Varat iedomāties rezultātu! Lai gan tehnika ir vienkārša, tā ir ļoti efektīva, skaldot akmeni. Kad akmens bija sašķelts, fragmentus sadalīja un noglabāja nebaltām dienām, lai varētu tirgot pa gabaliņam. Visi klātesošie bija laimīgi, atskaitot pētniekus, kas nu bija spiesti dzīt pēdas katram atsevišķajam fragmentiem. Taču —pētniekiem par laimi — bija papīra masas novilkums, kaut arī  ne pārāk perfekts, izgatavots lielā steigā, neievērojot visas tehniskās prasības. No tirgoņiem atpirktos fragmentus varēja atkal salipināt kopā.

Ja varbūt būsiet Parīzē, varēsiet apskatīt. Mešas stēla ir Luvras muzejā, diemžēl daži fragmenti joprojām trūkst.

Lielais jautājums bija par pieciem burtiem, no kuriem pirmais un pēdējais salīmētajā akmenī un iepriekš izgatavotajā novilkumā bija skaidri salasāms, bet pārējie nē.  Tagad, pateicoties franču pētniekiem André Lemaire un Jean-Philippe Delorme un vismodernākajai tehnikai ir publicēti vairāk nekā piecu gadu pētījuma rezultāti. Izrādās, ka zudošos burtus jeb precīzāk divus vārdus tagad ir iespējams izlasīt. Vairs nav jābalstās uz hipotēzēm, mēģinot uzminēt trūkstošo tekstu. Šajā Mešas stēlas teksta daļā moabiešu valdnieks — un atcerēsimies, viņš  dzīvoja Nāves jūras austrumos, mūsdienu Jordānijas pusē, — lielās par saviem panākumiem, atgūstot teritorijas, kuras savā laikā bija nonākušas Rietumkrasta valdoša nama jeb dinastijas rokās. Un kas bija šī dinastija, to tagad skaidri apliecina akmenī iecirstais teksts. Šī dinastija bija bēt dāvīd — gan moābiešu, gan senebreju valodā tas skan gandrīz vienādi. Un ko nozīmē bēt dāvīd? — Dāvida nams.

Mešas stēla, izrādās, ir viena no visai nedaudzajām kaimiņtautu rakstiskajām liecībām par Dāvida dinastiju.

Tās izcilākais pārstāvis bija Dāvids - kurš gan nav vismaz kādā attēlā redzējis Mikelandželo brīnišķīgo Dāvida skulptūru. Skulptūra Dāvids ir, iespējams, nedaudz idealizēts, taču nenoliedzami viņs bija izcils karavadonis un lielisks dziesminieks. Un otrs šīs dinastijas izcilais valdnieks bija Dāvida dēls Sālamans. Gudrais Sālamans, kas tāpat kā pēc gadu tūkstošiem Austrijas impērija, paplašināja savas robežas un starptautisko ietekmi ne vien ar karagājieniem bet arī ar izdevīgām precībām.

Taču svarīgāks par vēsturi ir valdnieka Dāvida un viņa dēla Sālamana literārais mantojums, kas saglabājies līdz mūsdienām. Turklāt ne tikai saglabājies, bet arī noslīpējies, paaudžu paaudzēm pārrakstīts, spodrināts, papildināts, tulkots dažādās valodās - gan pirms, gan pēc Kristus dzimšanas. Kurš gan, piemēram, nav dzirdējis dziedam psalmus? Lielu daļu no psalmiem ir rakstījis Dāvids. Tādēļ dažkārt grāmatu izdevēji, gan mazliet neprecīzi, visu psalmu krājumu dažkārt dēvē par Dāvida dziesmām. Citi tos par slavinājumiem, kā, piemēram, seno literatūras pieminekļu tulkotājs nelaiķis Uldis Bērziņš.

Gadsimtiem ilgi mūki un askēti, mūsdienās arī viens otrs izglītotās sabiedrības daļas pārstāvis psalmus ir lasījuši un pārdomājuši diendienā. Taču Dāvida dēla Sālamana literārais mantojums ir vēl pārsteidzošāks.

Vispirmām kārtam - dzīvesziņai piemērotais un savas sirdsbalss sadzirdēšanai lieti noderīgais Sakāmvārdu krājums, kas Tuvo Austrumu gudrības literatūras šedevrs. Taču ne jau visu sacerējis Sālamans pats, bieži viņš bija tikai senāku materiālu apkopotājs. Otrkārt, Sālamans ir kādas ļoti neparastas grāmatas autors, vismaz viņu par tādu mēdz uzskatīt. Uldis Bērziņš šīs grāmatas nosaukumu ļoti precīzi tulko kā Pulcētājs. Citi to sauc Ekleziastu, par Koheletu, vēl citi par Sālamanu mācītāju. Tas ir ārkārtīgi dziļš, filosofisks un sociāli ass darbs. Vērts izlasīt visiem, kas domā, ka netaisnīgi tiesneši vai uzpērkami valstsvīri ir mūsdienu Latvijas izgudrojums. Nekas nav jauns zem saules, saka Sālamans. Taču mērķis šai grāmatai ir cits — piespiest cilvēku padomāt par to, kas ir būtisks. Saprast, ar ko atšķiras dzīves bezjēdzīgums no jēgpilnas dzīves. Nonākt pie tā, ko mēdz saukt par atskārsmi un ko neviens cits nevar iemācīt — kā, piemēram, varam no citiem mācīties dzīvesziņu, lasot Sālamana Sakāmvārdus. Un treškārt, Sālamans ir uzrakstījis Dziesmu dziesmu savai savai mīļotajai, brīnišķīgajai Sulamītei. Visbrīnišķīgāko mīlestības dziesmu, ko nereti vedējtēvs un māte deklamē kāzu sarīkojumā, bet kas ir daudz dziļāka nekā mīlas lirika vien. Ne velti Baznīca šajā Dziesmu dziesmu saskata norādi uz attiecībām starp cilvēka dvēseli un  Dievu, vai arī Baznīcu un viņas līgavaini Kristu. Ir taču cilvēciska un ir dievišķa gudrība, Sālamana gudrība . Ir cilvēciska un dievišķa mīlestība. Kur šīs grāmatas varam atrast mēs? Nu paņemsim kādu Bībeles izdevumu, pašķirstīsim, un starp daudzām citām atradīsim. Ir vērts.