Stāsta vēsturnieks, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pedagogs Vidvuds Bormanis; pārraides producente - Inta Zēgnere

Rīgā kopš 13. gadsimta vidus aktīvi darbojās cisterciešu ordenis. Tā mūķenes mēdza dēvēt par Rīgas klostera jumpravām vai "dziedātājām jumpravām". Viņām 1255. gada 2. augustā pāvests Aleksandrs IV piešķīra privilēģiju Rīgā dibināt klosteri, ko cēla pie Jēkaba baznīcas.

14. gadsimta sākumā mūķenēm uzcēla īpašu Svētās Marijas Magdalēnas baznīcu.

Zināms, ka 1495. gada 20. augustā Rīgas konventā bija 52 mūķenes, bet

abate Anna Netkena klosterī nodzīvoja veselu gadsimtu" Dievam viņa sāka kalpot 1510. gadā, un mūžībā devās 1591. gadā – 110 gadu vecumā!

Pēc vēsturnieka Ojāra Zandera ziņām, ir saglabājusies viņai piederējusī Bībele, kas patlaban atrodas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas fondos.

Cisterciešu klosteris bija bagāts – tam piederēja lieli zemes īpašumi, ko tam bija dāvinājis Rīgas arhibīskaps Alberts II jau 1257. gadā: Mazjumpravas muiža pie Rīgas, Jumpravmuiža pie Lielvārdes, Mūkusala Daugavā, tāpat arī zemes Sēlijas un Zemgales novados.

Mūķenes centās izplatīt savas dārzkopības zināšanas, iekopjot dārzus, audzējot augļus un dārzeņus. 

Cisterciešu klosteris senajā Rīgā bija visai prestiža vieta, kurā bieži stājās apkārtnes muižnieku neprecētās meitas. Viņām tad bija jānodod klosterim sava pūra daļa.

Atšķirībā no pārējiem klosteriem. cistercietēm izdevās paturēt savu dievnamu pat Reformācijas gados (16. gadsimta 20. gadi), jo Rīgas rāte tā arī neuzdrošinājās viņas izdzīt, izmantojot kā pārējo klosteru iemītniekus. Dziedošās jaunavas laimīgi pārdzīvoja Reformācijas vētras un piedzīvoja poļu laikus (16. gadsimta 80. gadi).

Rīdzinieki savās ikdienas gaitās sastapās ar dažādiem mūkiem, kuri piederēja pie atšķirīgiem ordeņiem. Rīgā darbojās ne vien cistercieši, bet arī ubagotājmūki – franciskāņi.

Daudzi rīdzinieki pazina un cienīja pelēkās māsas, kuras aktīvi nodarbojās ar labdarību, mācīja nabadzīgo pilsētnieku bērnus un kopa slimos. Pelēkās māsas bija pat ierīkojušas hospitāli, kura atrašanās vieta bija Skārņu ielā 13. 

Savukārt dominikāņi jeb sprediķotājmūki (fratres predicantes, arī domini canes jeb Dieva suņi) Rīgā ieradās un savu klosteri nodibināja ap 1234. gadu.