Vai zini, kādi ir neparastākie skaņdarbu nosaukumi?

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe

"Katarses atkarība no labās puslodes funkciju deficīta" ir latviešu komponista Jura Ābola radīts darbs, kas iekļauts piecdaļīgā ciklā "Normāla fizioloģija". Arī citu daļu nosaukumi ir ne mazāk skanīgi savā oriģinālajā priekšlasījumā un tie ir: "Protoplazma", "Skeletotopija", "Generatio spontanea" un "Postludium".

Ar hepeninga elementiem piesātināts skaņdarbs, kas Ābola vārdiem žanriski dēvēts par instrumentālo teātri: "Mana estētika, rēķinoties ar entropiju, proti, novecošanos, balstās uz dzīvu elpu kā darbojas jebkurš dzīvs organisms. Tas ir teātris kāpināts kubā, proti, teātris teātra teātrī."

Pats autors atzīst, ka "Normālā fizioloģija" ir viens no viņa pirmajiem dadaistiskajiem darbiem. Viņš ir teicis, ka: "Te ir vērts piegriezt vērību daļu nosaukumiem, kas uzdzen ja ne nelabu dūšu, tad jēlas šaušalas dažiem estētiem. Jo šausmīgāki, jo labāki bija tie nosaukumi – tā es toreiz biju uzspicējies."

Savukārt 2006. gadā Ābols Latvijas Televīzijas raidījumam "Portretu izlase" ir veltījis šādu komentāru: "Māksla ir izziņas process un, ja es kādas skaņas tur kombinēju, tad ir jātiek galā ar labo un kreiso smadzeņu puslodi, nedrīkst tikai balstīties uz kādām savām abstraktām sajūtām un jūtīgiem akordiem, un lai būtu skaistāk, aizgrābīgāk vai neparastāk. Es neticu tam. […] Īstenībā, informācijai jāienāk pa vienu smadzeņu puslodi iekšā un pa otru jāiet ārā – tas ir dabisks process, lai jebkurš dzīvs organisms eksistētu un tas ir ļoti naturāli."

Juris Ābols nereti smēlās iedvesmu vēsturisko dadaistu veikumos un šeit iederas atskats uz leģendārās Cīrihes kafejnīcas jeb avangarda teātra "Voltēra kabarē" mākslinieku darbiem.

Hīlzenbeka memuāros ir lasāms: "Voltēra kabarē dadaisti izpildīja bruitismu, vēloties sniegt cilvēku dvēselēm mierinājumu. Trokšņi ir kā nebeidzama šūpuļdziesma, māksla un abstraktā māksla." (Huelsenbeck 1920: 26) Hīlzenbeks izcili ierakstījās ne tikai Cīrihes, bet arī, protams, Berlīnes iecienītākajās trokšņu mūzikas piekritēju aprindās un bija entuziasma pārņemts bruitiskās izpausmēs, par kurām darbā "En Avant Dada" raksturoja šādi: "Le bruit ir troksnis ar iztēles efektu mākslās un šajā sakarā diez vai var atdalīt vienu no otras – mākslu, mūziku vai literatūru. Marineti bija pirmais, kurš izmantoja rakstāmmašīnu, tējkannu, grabulīšu un katlu vāku kori ne tikai, lai rosinātu iztēlē lielpilsētas pamošanos, bet lai nesaudzīgi un vardarbīgi atgādinātu par dzīves krāsainību." (Huelsenbeck 1920: 25)

Skaidri apliecinot savu piederību antimākslinieciskajai orientācijai, Hīlzenbeks pievienojās Berlīnes dadaistiem 1917. gadā un līdztekus daudziem citiem saviem darbiem 1920. gadā atkārtoja 1916. gadā Cīrihē izpildītās Fantastiskās lūgšanas (vāc. Phantastische Gebete) – dzejoļu krājumu tomtoma pavadībā. Hīlzenbekam mūzika nebija galvenais izteiksmes kursors – citējot: “Mans sapnis arvien ir bijis radīt literatūru ar ieroci rokās.”

Savukārt nākamo paaudžu vidū vidū Vācijā visvairāk dadaistiski antimuzikāli noskaņotie no viņiem bija, piemēram, ukraiņu izcelsmes gleznotājs un komponists Jefims Goliševs (Jefim Golyscheff vai Golïshev, 1897–1970), austriešu un čehu izcelsmes ebreju komponists Ervins Šūlhofs (Erwin Schulhoff vai Ervín Šulhov, 1894–1942), vācu un amerikāņu izcelsmes komponists Stefans Volpe (Stefan Wolpe, 1902–1972).

Goliševs izgudroja savu atonālās notācijas sistēmu un 1919. gada 30. aprīlī kā kulminācija dadaistu kopā sanākšanas vakaram Berlīnes galerijā "Graphisches Kabinett" tika atskaņota Goliševa "Antisimfonija: muzikāli cirkulāra giljotīna" (Die Antisymphonie Musikalische Kreisguillotine), kurā tika iekļauti bruitiski efekti – virtuves trauku šķindoņa un rotaļlietu trokšņi. Antisimfonijas trīs daļu nosaukumi: "Provokatīvās injekcijas" (Provokatorische Spritze), "Haotiskais mutes dobums jeb zemūdens gaisa kuģis" (Chaotische Mundhöhle oder das submarine Flugzeug) un "Aplausi hiper fadiēzmažorā" (Zusammenklappbares Hyper-Fis-chen Dur). Vēl tika izpildīts Goliševa "Šņācošs vingrinājums: Citoplazma" diviem timpāniem un desmit grabulīšiem ar desmit sieviešu un pastnieka palīdzību (Keuchende Übung: 22 Zytoplasma für zwei Pauken und zehn Rasseln mit Hilfe von zehn Frauen und einem Postboten), kas pirmizrādi piedzīvoja tajā pašā vietā 1919. gada 24. maijā. Goliševa mūzikas darbu nosaukumi satīriski uzsvēra bezgaumību un māksliniecisku absurdu. "Antisimfonija" un "Šņācošais vingrinājums" bija Goliševa galēji dumpinieciskie protesta akti, ar kuriem viņš uzstājīgi cīnījās pret tām mākslinieku konvencijām, kuras noliedza.

Atgriežoties pie Ābola novatorisma, jāpiemin viņa sacītais 2001. gadā: "Novatorisms ir veids, kā es veicu savu misiju. Es aktīvi izmantoju 1.) KOMISMU, lai pielec ātrāk. Es izmantoju 2.) psihedēliskus trikus, lai aiziet līdz kaulam, līdz zemapziņai. Es spēju iet līdz pat psihofašismam. Es izmantoju zemapziņas līmeņa DADA! Otrkārt = kritika, pie tam kreisa! […] Kas attiecas uz mani, tad es visus aicinu atjēgties, kamēr vēl nav par vēlu. Es provocēju un izlieku bīstamas bumbas. Es kopš savu studiju laikiem esmu bijis BĪSTAMS. Un arī tagad – par cik neleju ūdeni uz paņūdu dzirnavām."