Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja Ilze Mālkalniete

Esam pieraduši, ka muzeju vitrīnās redzamas senas rotas, mūsu krāšņie tautas tērpi un vēsturiski dokumenti. Taču atjaunotajā Rīgas pils daļā vienā no vitrīnām ir ievietoti ķieģeļi!

Latvijā iegūstamais māls ir labi piemērots ķieģeļu izgatavošanai. Senos ķieģeļus veidoja, sagatavoto mālu ievietojot taisnstūra koka formā, to kārtīgi iespiežot visos stūros, bet lieko mālu nogriežot no formas virsmas. Lai māls nepieliptu pie formas malām, to iepriekš saslapināja un izkaisīja ar smiltīm.

Pirms apdedzināšanas ķieģeļus bija nepieciešams žāvēt. Tā kā izgatavoto ķieģeļu apjoms bija liels, tie tika izklāti pa visu meistara pagalmu. Ja speciāla nožogojuma nebija, bērni vai mājdzīvnieki brīvi varēja piekļūt žūšanai atstātajai produkcijai.

Mājdzīvniekiem bradājot pa vēl nenožuvušajiem ķieģeļiem, to ķepas un nagi atstājuši pēdas ķieģeļa platākajā virsmā. Tā radušās nejaušās zīmes ķieģeļos - suņa, kaķa un kazas vai aitas pēdu nospiedumi.

Protams, daļa šādu nopēdotu ķieģeļu tika sabojāti neatgriezeniski, bet mazāk cietušie eksemplāri tika apdedzināti un izmantoti celtniecībā. Arī cilvēka pirkstu atstātie nospiedumi ķieģeļos diezgan bieži ir nejauši.

Dažreiz viduslaiku ķieģeļos redzamas meistara ar nolūku ievilktās pirkstu svītras, citreiz vēl mitrā ķieģelī ar asu priekšmetu ievilktas kādas līnijas vai apļi. Retāki ir gadījumi, kad pētniekiem izdodas atrast seno ķieģeli ar speciāli veidotu zīmējumu.

Turaidas pilī atrasts šāds unikāls eksemplārs – 13. vai 14. gs. ķieģelis, kurā ar asu irbuli ieskrāpēts cilvēka attēls ar augšup paceltām rokām. Gulbenes pilsvietā savukārt atrasts ķieģelis ar kaķa zīmējumu.

Mūrētā sienā šīs dzīvnieku vai cilvēku atstātās zīmes visbiežāk nebija redzamas. Tās atklājas vien tad, kad siena tiek nojaukta. Rīgas pils atjaunošanas darbos atrastos ķieģeļus var aplūkot ne tikai vitrīnās, bet iestrādātus ķieģeļu grīdā, pils vārtu ejā. Tur redzama gan dzīvnieka pēda, gan cilvēku ievilktas pirkstu līnijas, iespiesti dažādi burti, bet uz viena ķieģeļa redzams senā ķieģeļu cepļa darbinieka apava iespiedums.

Līdz ar Rīgas attīstību, pieprasījums pēc ķieģeļiem te vienmēr bijis augsts, tādēļ pilsētas apkārtnē un vietās, kur bija ērti iegūstams māls, veidojās ķieģeļu cepļi. Ir zināms, ka tie vismaz kopš 18. gs. beigām  lietojuši meistaru vai darbnīcas zīmes. Visbiežāk tie bija divi vai trīs burti, kas apzīmēja ražotāja iniciāļus.

Sākotnēji zīmes iespiestas ar spiedogu, bet dažkārt izveidotas speciālas ķieģeļu izgatavošanas formas ar tajās jau iestrādātu uzņēmuma nosaukumu.

Laika gaitā ķieģeļu izmēri ir mainījušies maz, arī to forma saglabājusies gandrīz nemainīga. Lai gan mūsdienās ķieģeļu ražošana ir ievērojami modernizēta, vēl šovasar Lodes rūpnīcā redzēju divus vīrus, kas ķieģeļus izgatavoja ar rokām! Vai viņi darba dienas beigās tajos kaut ko ieraksta vai iezīmē – to gan neiedomājos pavaicāt!