Vai zini, kādas krimināllietas saistītas ar mūsu komponistiem?

Stāsta muzikoloģe Ināra Jakubone

Tāda varētu būt šīs reizes stāstījuma tēma – pat par spīti tam, ka skaidri apzinos: tieslietu zinātājiem būtu ko iebilst pret tik aptuvenu termina "krimināllietas" lietojumu.

Lai vai kā – palikšu pie tieši šāda tēmas kopsaucēja. Jo vienā otrā biogrāfijā, un jo īpaši memuāru literatūrā, ne reizi vien iznācis saskrieties ar situācijām, par kurām vai nu tiešā, vai pārnestā nozīmē var teikt tikai vienu – nu, krimināli!

Vissatriecošākais, protams, ir stāsts par Jēkabu Graubiņu. 1918. gada pašās beigās, pēc padomju karaspēka ienākšanas Vidzemē, viņš, par "kontrrevolucionāru" nodēvēts, vispirms nokļūst aiz restēm Vecgulbenes pils pagrabos, bet pēc tam –revolucionārā tribunāla priekšā. Vienīgais Graubiņa noziegums – kā Lubānas novada skolu pārstāvis viņš pēc skolotāju algām bija devies uz Rīgu, tātad – pie jaundibinātās Latvijas valsts varas pārstāvjiem. Un pirms tam bija atsaucies jaunās valsts aicinājumam topošajai Latvijas armijai reģistrēt sava novada atvaļinātos karavīrus un citus ieinteresētos.

Vecgulbenes tribunāls atzīst – uz revolucionāro likumu pamata pilsonis Graubiņš pelnījis nāvessodu. Tomēr tiek uzklausīts Graubiņa darbabiedru, skolnieku un viņu vecāku lūgums ļoti cienīto un mīlēto skolotāju attaisnot, un tā nu "revolucionārais tribunāls atrod par iespējamu Graubiņu atbrīvot zem minēto galvinieku parakstiem".

Tomēr vietējie sociāldemokrāti neliekas mierā, sūdzas, un Graubiņu un viņa lietu nu jau ar Tieslietu komisariāta rīkojumu liek nodot Valkas revolucionārajam tribunālam. Graubiņa skolnieki atkal izmisīgi protestē, un šoreiz notiekošā netaisnīgums un ļaunums ataust pat Vecgulbenes lielākajiem lieliniekiem. Tā nu vietējais tribunāls Graubiņu attaisno, visa galā vēl rakstot skaidrojumu Tautas komisariātam Rīgā, kāpēc nedz lieta, nedz skolotājs Graubiņš nav nonākuši līdz Valkai.

Sava veida rekordists kriminālu pastāstu ziņā izrādās esam Jāzeps Vītols. Viņa brīnišķīgajās "Manas dzīves atmiņās" var atrast, piemēram, stāstu par komponista Pēterpils dzīvokļa bēdīgo likteni pēc revolūcijas un pēc īpašnieka došanās Latvijas virzienā.

Pirms dzīvoklī apmeties kāds lielinieku komisārs, tajā mitusi, kā raksta pats Vītols, "kāda zagļu - ielauzēju banda; to tverot, viens no bandītiem zem viņa gultas nošauts".

Memuāros var atrast arī stāstu par Vītola paša – teiksim tā – "kontrabandista" gaitām, kad ar Latviešu operas vilcienu šķērsojot frontes līniju, pirms muitas kontroles Latviešu operas idejas autors – advokāts Andrejs Frīdenbergs – cienījamā profesora mēteļa kabatās ieslidinājis biezus naudas žūkšņus, gluži pareizi paredzēdams, ka Vītola impozantais tēls neradīs ne vismazākās muitnieku aizdomas.

Ja nu kāds gribētu, Vītolam varētu "piešūt" arī lietu par klaiņošanu. Jo 1880. gadā septiņpadsmitgadīgais jelgavnieks Jāzeps Vītols, vien pāris gadus vecākā Nikolaja Alunāna pierunāts, dodas "slepenā" koncertturnejā jeb drīzāk koncertdēkā uz tuvējiem Šauļiem, pēc tam Paņevežu un Liepāju. Par ierašanos Šauļos "Manas dzīves atmiņās" lasām: "Dubļainas, nebruģētas ielas. Netīrs krodziņš – "viesnīca". Pēc pieci minūtēm bijām no žīdiņa bagātīgi apgādāti ar "kontrabandas" papirosiem, smēķējam uz nebēdu. Alunāns sūtīja viesnīcas "portjēru" pie pilsētas galvas, lai mums izgādātu atļauju tanī pašā vakarā uzstāties, arī lai mums sameklētu zāli koncertam (!). Pēc pusstundas kalpojošais gars klātu – mūsu pases! Ja tādu nav, tad divpadsmit stundu laikā – ārā no Šauļiem!" Šķiet, Jāzepam pases tobrīd vēl vispār nebūs bijis.

Paņevežā klājies nedaudz labāk – paziņu aizbildināti, koncertanti atpestīti no policijas "bezkaunīgām uzbāzībām" un tikuši cauri bez pasu uzrādīšanas. Tomēr trūcīgie "kases ieņēmumi" likuši atteikties no došanās uz Liepāju, tā vietā klusītiņām atgriežoties Jelgavā.

Pēc gadiem piecdesmit, 1934. gada 6. septembrī avīzes "Rīts" ievadraksts vēsta: "Cīņā ar bruņotiem bandītiem kritis policijas kārtībnieks." Seko apakšvirsraksti – "Policija sēro. Iebrukums profesora Vītola dzīvoklī. Stāt, rokas augšā! Izmisuma cīņā ar bandītiem sašauts policists. Laupītājiem uz pēdām."

Avīzē jo sīki izklāstīti dramatiskie notikumi – dīvainie trokšņi tukšajā Vītolu dzīvoklī, sētnieces zvans policijai, apšaude, zagļu bēgšana, izsitot otrā stāva logu, un pa ceļam nozaudējot platmales, kuras policijai kalpošot kā pavediens meklējumiem, policista Jāņa Liperta nāve slimnīcā, divas stundas vēlāk. Un piebilde, ka laupītāji visdrīzāk bijuši rūdīti recidīvisti, jo tiem rokās bijuši gari gumijas cimdi.

Jau pēc pāris dienām "Rīts" ziņo – noziedznieki ir notverti, plītējot kādā krogā. Bet Jāzeps Vītols pats jau tūlīt pēc traģiskajiem notikumiem raksta ļoti garu vēstuli sievai Annijai, kura tobrīd vēl rosās Gaujienas "Anniņās". Tiešām aizkustinoši, cik saudzīgi Vītols mēģina trakos jaunumus pavēstīt dzīvesbiedrei.

Un tieši šī vēstule, kuru varam lasīt Jāzepa Vītola korespondences iespaidīgajā apkopojumā grāmatā "Dziesmai vieni gala nava" tad arī rosināja parunāt par latviešu komponistiem un krimināllietām.