Stāsta komponists Imants Zemzaris 

Uz Rīgas Dzelzceļstacijas perona parādījušies dīvaini, neredzēti ļaudis: pelēkām, izdzisušām sejām, izkritušiem matiem un zobiem, skrandainās drēbēs, ubagu nešļavām plecos. Kas viņi tādi, no kurienes? Bet patiesībā jau visiem skaidrs. Tie ir viņi - izdzīvojušie, kuri no izsūtījuma vietām nu atgriežas mājās.

Neizpaliek rīdzinieku līdzjūtība: pārbraucēju kabatās tiek iebērta sīknauda vai konfekšu sauja. Vismaz šāds minimums - morālam atspaidam. Vārgās veselības dēļ agrāk nekā vairums represēto Rīgā pārbrauc Jēkabs Graubiņš - tajā pašā nometnieku vatenī, ar uzkrāsoto numuru uz muguras.

1956. gada februārī notiek padomju kompartijas 20. kongress, no kura tribīnes Ņikita Hruščovs paziņo: pārāk ilgi Staļina personības kults kropļojis padomju ļaužu dzīvi, postījis ģimenes, izdzēsis miljoniem dzīvību. Tādēļ reabilitējami it visi, kuri tikuši nepatiesi apvainoti nodarījumos un varmācīgi atrauti no savu māju pavardiem. Valstī un sabiedrībā sākas process, kas iecerēts kā liela mēroga pašattīrīšanās, katarse. Tas iegūst apzīmējumu "atkusnis".

Vēlākās desmitgades maz pamazām atklāj mums daudzas nesimpātiskas un pat baisas lappuses Hruščova biogrāfijā. Un tomēr, tomēr - sabiedrība tobrīd par visu vairāk vēlas atgūt ticību un cerību, ka ļaunums tiks uzveikts un valdīs reiz taisnība.

Jau gadu pirms pasludinātā atkušņa Rīgas teātru publiku savā varā ņēmusi "Karaļa Līra" izrāde Krievu drāmas teātrī ar izcilo Juriju Jurovski titullomā. Izrādi saviļņots noskatās arī Jānis Ivanovs, pēc kam meklē un pārlasa visas pieejamās Šekspīra traģēdijas.

Nereti Šekspīra ģēnijs liek dziļām atklāsmēm izskanēt no savu otrā plāna varoņu mutēm, pie tam šķietami absurdi, groteski. Tā notiek arī ar Līra Ākstu, kad tas savā vīzē didaktiski pauž: "Ņem nost savu roku, kad liels rats ripo no kalna lejā, lai tas tev kaklu nelauztu, kad tu viņam seko.  Bet, kad lielais rats tiecas kalnā uz augšu, tad ieķeries un liec pats sevi vilkt līdzi!"

Kā jau minēts, Ivanovs pēc savas iedabas nav disidents, nelien "lielam ratam" spieķos. Drīzāk piesardzīgs, sliecas uz kompromisiem, kad skaidri nenovēršams rata pārsvars. Bet, kad atmoda pārņēmusi visu sabiedrību no zemākajiem līdz pat augstākajiem slāņiem, viņš gatavs traukties līdzi un dot savu artavu pavasara plauksmei.

Līra iestudējums apbruņo Ivanovu ar drosmi tagad pašam radīt jaundarbu - traģisku, šķīstījošu, caurcaurēm patiesu. "Nost, nost, jūs liekās grabažas!" - šis Līra sauciens labi der Astotās simfonijas (1956) moto. Un kā dziļi sāpīgā skaņdarba rezumējums - "Karaļa Līra" noslēgumrindas: "Mums sūrā laika smagums jāpacieš; lai sakām brīvi to, kas sirdis spiež." Astotā simfonija ir tautas likteņu un personīgās pieredzes skaudrs šķērsgriezums, viena no Ivanova simfonisma augstākajām virsotnēm.

"Te no manis daudz iekšā. Ne gluži kā Devītajā, bet tomēr. Apņēmos uzrakstīt Astoto simfoniju autobiogrāfisku, jo tuvojās 50 gadi. Simfonija ir traģēdija. Tur ieskanas arī Dies irae. Viscaur virs galvas melni kraukļi un mākoņi. Raudzījos, lai nevienas gaišas skaņas, nevienas augstā reģistra nots tur nebūtu.

Viss tumši, drūmi. Par lēno daļu Nilss Grīnfelds saka, ka tā esot sēru procesija. Tā es to nebiju domājis. Te daudz kas vairāk, it kā kaut kas neatlaidīgi uzmācas. Ne sēru gājiens, bet tā kā pasakalja, variācijas. Skaidrs fadiēzminors."

Pats autors akcentē simfonijas autobiogrāfiskumu. To grūti apstrīdēt. Un tomēr nevar noliegt šīs mūzikas episko elpu, panorāmisko gleznojumu. Tajā ietvērusies visa pēckara Latvijas zemes traģika - politiskā, sociālā, saimnieciskā: izsūtīšana, mežavīru rosība, šķiru cīņas uzkurināšana, brāli pret brāli sarīdīšana, kolektivizācija. Spītējot izmisumam, vēl daudz kas te zemes cilvēku vitalitātes, darba spara, jaunības, cerību. Uzsmaida daba - tik nesagandēta, sološa, dodoša.

Tomēr… kāds pār personisks, ireāls tēls, filozofiski noraudzīdamies ļaužu pūliņos, pauž: bez svētības, bez Augstākā labvēlības nebūt maizei uz jūsu galda… Tā ir zemnieku drāma, visīstākais verisms. Gandrīz kā veristiska opera - kas par to, ka bez vokālām partijām, teksta, programmas?

Runā taču tēmas - gluži kā operas varoņi, personāži. Te nav nekāda izskaistinājuma vai pašvērtīgu amata prasmju demonstrēšanas. Orķestris skan tīri klasicistiski, gandrīz pat elementāri. Taču spilgti, kaismīgi, dzeloši. Pirmatnīgi spēcīgi.

Astotās simfonijas pirmatskaņojums notiek 1956. gada 9. oktobrī Leonīda  Vīgnera vadībā. Šis ir Jāņa Ivanova 50. jubilejas koncerts, kura programmā pēc ilga pārtraukuma izskan arī Ceturtā simfonija "Atlantīda". Bet 1958. gadā Arvīds Jansons diriģē Astoto simfoniju festivālā "Prāgas pavasaris". Toreiz Jansons pie čehu simfoniķu diriģenta pults esot aizvietojis Karelu Ančerlu.

Simfonijas īsto raksturu savā interpretējumā labi uztvēris igaunis Romāns Matsovs. Vēl komponists min arī rumāņu diriģentu Mirču Basarabu. Bet itāļu maestro Pjetro Ardžento ar vēlmi iegūt partitūru vērsies pie Itālijas sūtņa PSRS. Diemžēl Maskava neesot izrādījusi vajadzīgo ieinteresētību…