Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune

1856. gadā 21 gada vecumā Baumaņu Kārlis beidza Vidzemes skolotāju semināru ar izcilām sekmēm, visos priekšmetos iegūstot augstāko novērtējumu – gut (tulkojumā no vācu valodas – "labi"). Tādēļ semināra direktors Jānis Cimze (1814–1881) rūpējās, lai viņš dabūtu kādu labu darbavietu.

Drīz vien jaunais censonis ieguva mājskolotāja vietu Ķirbižu muižas toreizējā īpašnieka Voldemāra Magnusa fon Aderkasa (Woldemar Magnus von Aderkas, 1819–1892) ģimenē. Ķirbižu (Kürbis, Kirbisch) muiža, kas atrodas kādus 24 km no Limbažiem, līdz 1920. gada agrārajai reformai piederējusi Aderkasu dzimtai, kas Livonijā zināma jau kopš 13. gadsimta.

Jaunajam skolotājam tā bija pirmā patstāvīgā darbavieta un pirmā iepazīšanās ar muižas dzīves greznību un aristokrātijas izklaidēm.

Vidzemes muižnieku lielākās izpriecas 18. un 19. gadsimtā bijušas lāču medības, kas reizēm turpinājušās pat veselu nedēļu. Ķirbižu muiža bijusi iecienīta mednieku pulcēšanās un dzīru vieta. Pēdējais lācis Ķirbižu muižai piederošos mežos esot nošauts ap 1885. gadu un tā āda vēl ilgi greznojusi muižas bērnistabu. Voldemārs Magnuss fon Aderkass arī bijis aizrautīgs mednieks un, liktenīgi, viņa dzīve traģiski beigusies medību laikā, kad viņam uzbrucis ievainots alnis.

Aderkasa kundze bijusi ļoti muzikāla, bet arī augstprātīga mājas māte.  Baumaņu Kārlis bija mājskolotājs četriem Aderkasa bērniem: Otokaram, Karlam, Šarlotei un Alisei. Jauneklis cerēja ar šo darbu nopelnīt mācību naudu tieslietu studijām Tērbatā. Viņš saviem pienākumiem pievērsies ļoti nopietni, prasījis no saviem audzēkņiem uzcītību un disciplīnu, bijis stingrs un neatlaidīgs [1]

Baumaņu Kārlis mācījis vairākus priekšmetus, tai skaitā dziedāšanu, kaligrāfiju un zīmēšanu, kā arī latīņu valodu, ko apguva pašmācībā, jo seminārā to viņam nemācīja.

Jaunais skolotājs centās pilnveidoties arī pats, “vaļasbrīžos viņš apguvis franču valodu pie Aderkasu ģimenes guvernantes Amālijas fon Radecka jaunkundzes”. [2] Jāsaka, ka valodas, Baumaņu Kārlim jau kopš bērnības padevās ļoti viegli.

Sākumā mājskolotāja darbs veicās labi, tomēr ar laiku, pieaugot arī viņa izvirzītajām prasībām, veidojās nesaskaņas.

Savās piezīmēs Baumaņu Kārlis stāsta, ka viņš mājskolotāja darbu sācis ar saviem ideāliem, bet izrādījies, ka ar šiem bērniem jāstrādā kā ar mīkstiem cimdiem. Viņš nedrīkstējis pienācīgi sodīt izlutinātos Aderkasu bērnus, jo tiklīdz tie pasūdzējās vecākiem, jebkurā gadījumā vainīgs bija skolotājs. [3]

Baumaņu Kārlis bijis neapmierināts ar savu pazemojošo stāvokli un arvien biežākie konflikti noveduši pie tā, ka lepnais mājskolotājs darbu uzteicis.

Voldemārs Magnuss fon Aderkass vēl centies jaunekli no šī soļa atturēt un sniedzis viņam ļoti labu atsauksmi, bet jaunais skolotājs savā maksimālismā ir bijis strikts un nepiekāpīgs, lai arī zaudējis piesolītos līdzekļus tālākajām studijām.

Vienā no savām dienasgrāmatām 1958. gada 10. septembrī viņš raksta: “Aizceļoju no Ķirbižiem – lepns kā latvietis – muižas kunga ekipāžā un ar ļoti labu atestātu kabatā.”

Šie divi gadi Ķirbižos Baumaņu Kārlim bija devuši labu mācību par muižnieku dzīvi un viņu ideāliem, kas jauneklim tīri labi patika, bet no otras puses ar rūgtumu sirdī viņš izjuta, cik kopumā nicinoši ir muižnieku spriedumi par latviešiem un to centieniem.

Vēlāk Baumaņu Kārlis šo pieredzi izmantojis, rakstot bizmaņu gaudu dziesmas un ironizējot par satrunējošo atmosfēru vidzemnieku turīgajās aprindās. [4]

[1] Reimanis, A. Baumaņu Kārlis Rīga: Literatūra, 1935.

[2] Reimanis A. "Baumaņu Kārlis". – Rīga: Literatūra, 1935, 104. lpp.

[3] Gailīte, Zane. "Mūsu Baumaņu Kārlis". Rīga: Zvaigzne ABC, 2015.

[4] Gailīte, Zane. "Mūsu Baumaņu Kārlis". Rīga: Zvaigzne ABC, 2015.