Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis

Pirmā latviešu tautasdziesma latviešu valodā ir pierakstīta 1584. gadā un lasāma Rīgas tiesas raganu un burvju prāvas protokolā.

Protokols vēsta, ka 1584. gada 11. jūnijā ticis mokās pratināts Īvāns no Alūksnes, no Ingnofera muižas. Viņš apsūdzēts par to, ka protot appūst sāli. Ja viņš kādām šo appūsto sāli iedodot, tad nekādi ieroči nevarot kaitēt.

Domājams, lai Īvāns atzītos, ir notikusi ūdens pārbaude, kas nozīmēja, ka apsūdzēto iemet ūdenī: ja tas grimst, tad ir nevainīgs, ja negrimst – vainīgs.

Bieži vien, lai glābtu savu dzīvību, apsūdzētie atzinās kādā maznozīmīgā noziegumā, piemēram, zādzībā, kādēļ tad arī neesot grimuši. Arī Īvāns atzinās, ka esot linus, labību un divus zirgus nozadzis, tādēļ arī nav varējis nogrimt, šādi cerot izvairīties no nāvessoda, ko izpildīja, sadedzinot uz sārta vai nocērtot galvu. Nāve kā soda mērs 16. gadsimtā draudēja par buršanu, kam pieskaitāma arī sāls "pūšana" un "ieroču apvārdošana".

Īvāns sāli appūtis ar šādiem vārdiem: "Dzelzeniek, trumelniek, atslēdz dzelzu vārtus [...] nosikliedzi vanadziņi [...] dzelzu vārti dārdēdami [...]."

Šie vārdi ir pierakstīti grūti salasāmā rokrakstā, nepilnīgi, mazliet sagrozīti un šķiet nesaprotami. Domājams, ka tos pierakstījis soģis, kas nav pratis latviešu valodu. Tomēr šajos vārdos saklausāms latviešu tautasdziesmai raksturīgais metrs, poētika un minētie tēli.

Savukārt sāls appūšana jeb apsvētīšana bija no Romas katoļu garīdzniekiem un mūkiem aizgūts un apgūts paņēmiens, kas vēl mūsdienās dažkārt tiek lietots dažādu slimību dziedēšanā.

Šis piemērs liecina, ka jau 16. gadsima otrajā pusē latviešu tautasdziesmai bija stabila struktūra un pastāvēja tautasdziesmu tekstveides tradīcija. Tas nozīmē, ka tautasdziesmas, kādas mēs tās pazīstam šodien, ir daudzus gadsimtus sena latviešu tautas dzeja. Šie ir arī senākie pierakstītie buramvārdi latviešu valodā.