Stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieks,
galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais.

Viena no visinteresantākajām lietām, kas reiz ekistēja no Latvijas apceļotāja viedokļa, bija siena šķūnīši. Savulaik, braucot pa Pededzi, Aivieksti, Salacu vai Gauju, nebija vajadzības meklēt kaut kādu telti vai naktsmītni, jo katrā pļavā bija siena šķūnītis.

Būtībā jau visa ceļošana sākusies tikai pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad tā tika reklamēta un kad parādījās vidusslānis, kurš apzinās, ka ir jāceļo un kuru arī aicina ceļot – līdz tam tas bija klaidonis, kurš staigāja apkārt... Par masu izpriecu tūrisms kļuva tikai 30. gados.

Katrā pļavā bija savs siena šķūnītis, un interesanti – ja šķūnītis bija pie mājas, tas nebija vis šķūnītis, bet pūnīte.

Jo tradīcija bija, ka pie rijas piebūvē pūni, kurā liek salmus, kas palikuši pāri pēc kulšanas. Pēc tam šis nosaukums pāriet arī uz atsevišķām celtnēm, kur glabāja lopbarību.

Kad iestājās ziema, pa kamanu vai ragavu ceļu varēja aizbraukt uz šīm tālajām pļavām un sienu no šķūnīšiem pārvest.

Tāpēc nebrīnīsimies, ja klejojot pa neapdzīvotajām vietām upmalās atradīsim kādu ēku pamatus – tie ir bijušie siena šķūnīši, kuru savulaik Latvijā bija patiešām daudz, – katrā upes līkumā, kur tuvāk pienāca apdzīvotās vietas, jo zemniekiem pie mājas jau tik daudz pļavu nebija.

Tagad mēģina saglabāt tā saucamās palieņu pļavas – tās izveidojušās tieši civilizācijas rezultātā: savulaik tās regulāri tika pļautas un drusku noganītas, bet galvenokārt – nopļautas un sieniņš pārvests. Tagad, lūk, pie Gaujas mēģina palieņu pļavas saglabāt, mākslīgi audzējot meža zirgus vai govis.

Savulaik Broce lielākoties zīmējis, ka siens tiek sakrauts kaudzēs, un tas zināmā mērā bija saistīts ar ekonomiskajiem apstākļiem: kamēr cilvēks bija dzimtzemnieks un pļavas īsti nebija viņa privātīpašums, tikmēr šķūnīšus nebūvēja, bet sienu ļoti perfekti mācēja sakraut kaudzē.

Tai apakšā lika zaru paklāju, lai nepūst. Sakrāva grandiozas gubas! Bet tad,

kad zemnieki pļavas saņēma savā īpašumā, viņiem tās iedalīja uz mūžīgiem laikiem, un katrā pļavas stūrī uzreiz tapa šķūnīši – guļbaļķu ēciņas ar lielām, platām durvīm un logu virs durvīm.

Kad piekrāmēja šķūnīša apakšu, durvis no ārpuses kārtīgi aiztaisīja ciet un sienu meta iekšā pa augšējo lūku, kamēr bija pilns līdz pašai korei. Pēc tam ziemā ļoti vienkārši visu to bija dabūt ārā. Katrā ziņā – jauniem cilvēkiem tā bija lieliska izprieca.