Vai zini, kad ēdieni kļuva nacionāli?

Stāsta Gastronomiskās kultūras entuziaste un pētniece Brigita Puriņa

Pētot ēdienus, rodas jautājums, kāda ir atšķirība starp tradicionālajiem ēdieniem un nacionālajiem ēdieniem? Kas nosaka to, kurš ēdiens ir tradicionāls, bet kurš nacionāls?

Latviešu svešvārdu vārdnīcās tradicionāls ir skaidrots kā „kaut kas, kas pamatojas uz tradīciju” vai arī "tradicionāls" - [ fr. traditionnel] tāds, kura pamatā ir tradīcija; tāds, kas noteiktā cilvēku kopumā pastāv samērā ilgu laiku un pāriet no paaudzes paaudzē”.

Tātad tradicionāls ir ēdiens, ko noteikta cilvēku kopiena patērē ilgu laiku un gatavošanas prasmes un receptes nodod no paaudzes uz paaudzi. 

Ilgus gadsimtus darbojās horizontāli veidota ēdienu sistēma: ēdiens, ko ēda bagātie un ēdiens, ko ēda nabagie, kur ēdiena nacionālai izcelsmei un piederībai nebija nekādas nozīmes. Līdz 17. gs. beigām zemnieki galvenokārt ēda putru, maizi un, ko paši varēja sev izaudzēt, bet dažādos literatūras avotos aprakstītie smalkie ēdieni  attiecās  tikai uz aristokrātiju un tai pietuvinātu sabiedrību. Šī sistēma darbojās līdzīgi visā Eiropas teritorijā, tai skaitā arī senajā Latvijas teritorijā.

Sākot ar 18. gs., līdz ar Apgaismības laikmeta filozofijas izplatību, labklājības celšanos, turīgas vidusšķiras  veidošanos un Eiropas valstu nacionālo attīstību, parādījās arī vertikālais iedalījums, kas iezīmējās arī ar atšķirīgu, dažādu valstu virtuvi un iespēju identificēt tās ēdienu veidus.

Tas nozīmē, ka dažādās kopienās tradicionāli lietoti ēdieni savu nacionalitāti ieguva līdz ar nacionālo valstu attīstību un robežu iezīmēšanu.  Turīgās vidusšķiras rašanās, kas tiecās pēc smalkākiem  ēdieniem kā putra un plāceņi, mainīja ēdiena iedalījumu  bagātiem un nabagiem.

Ar laiku ēdieni no aristokrātu galdiem nonāca uz zemnieku galdiem un transformējoties veidoja  tradicionālos ēdienus mūsdienu izpratnē.

Šo valstu teritorijās dzīvojošie pilsoņi sāka apzināties un veidot savu virtuvi, kas atspoguļoja nācijas kultūru. Tā  aizsākās virtuves klasificēšana pēc nacionālās piederības piemēram, franču virtuve, itāļu virtuve, vācu virtuve, arī  latviešu virtuve  un citas. Šādā veidā izpaudās Eiropā un arī aiz tās robežām augošā nacionālās identitātes apzināšanās.

Latviešu svešvārdu vārdnīcā ir teikts, ka „nacionāls - tāds, kas attiecas uz nāciju, tautību, tautu, ir tām raksturīgs” vai arī  nacionāls ir nācijai vai nacionalitātei piederīgs (piem., kultūra, valoda, raksturs)”

Savukārt enciklopēdijā par ēdienu un kultūru ir norādīts, ka virtuve un nācija ir cilvēku mākslīgi radīts veidojums, viņu gribas un iztēles materiālās kultūras piemineklis. Ārēji tie attiecas uz materiālām lietām - uz zemi, dabas resursiem, konkrētu ģeogrāfisko atrašanās vietu un vietējiem produktiem. Šādā aspektā raugoties, nācija stāsta par vietu, bet virtuve stāsta par ēdienu.

Modernajā laikmetā ēdiens asociējas ar virtuvi un vietām, kur nācijas dzīvo, līdz tādai pakāpei, ka neviens vairs neuztver atšķirības starp tām, tādēļ pašsaprotami, ka latviešu virtuve tiek identificēta ar latviešiem un Latvijas valsti.

Pazīstamais antropologs Sidnejs Mincs gan norāda, ka termins „nacionālā virtuve” ir pretrunīgs, un vairums cilvēku nacionālo virtuvi uztver kā vienkāršu izgudrojumu, kas balstīts uz ēdienu, ko cilvēki lieto dzīvojot kādā politiskā sistēmā, piemēram: Francijā vai Spānijā. Viņš norāda, ka šis izgudrojums ir kļuvis par veiksmīgu veidojumu, kas iesaiņots kā „nacionālā virtuve” veiksmīgi tiek piedāvāts restorānos, pavārgrāmatās, tūrisma ceļvežos un televīzijas šovos.

Citiem vārdiem sakot, nacionālā virtuve ir produkts, kas veidojies moderni akcentējot nacionālo valsti un nacionālo piederību. Attiecinot šo apgalvojumu uz Latviju  var teikt, ka arī Latvijā ēdieni savu nacionālo piederību latviešiem sāka iegūt līdz ar latviešu nācijas veidošanos un Latvijas kā nacionālās valsts attīstību. 

Jāpiekrīt, ka ēdieni, kuriem piešķirts nacionālā ēdiena statuss asociējas ar konkrētu vietu un nāciju, bet neatkarīgi no tā, vai konkrēts ēdiens tiek dēvēts par seno zemnieku ēdienu, veco tautisko ēdienu, tautas ēdienu, tradicionālo ēdienu vai nacionālo ēdienu, ēdiena kvalitāte un garša nemainās.

Līdzīgus ēdienus, piemēram, biezpienmaizi, speķa pīrāgus, kliņģeri, zivju galertu, marinētas siļķes, aknu pastēti, skābeņu zupu, sēņu zupu, piena zupu ar ķiļķeniem, zoss cepeti, putraimdesu, ceptas baravikas, kartupeļu pankūkas, miežu biezputru, un arī citus, savās grāmatas Linda Dumpe dēvē par „ latviešu tautas ēdieniem” vai angliskajā tulkojumā „Latvian national cuisine” (latviešu nacionālā virtuve), Masiļūne un Pasopa par „latviešu ēdieniem”, K. Siliņa tos dēvē par „tautas virtuvi” A. Melalksnis par „vecajiem tautiskajiem ēdieniem”, Ņina Masiļūne par „latviešu nacionālajiem ēdieniem” , bet H. Birziņa un A, Švaģers- Vīksne par „Latvisko un moderno virtuvi.

Tomēr atkarībā no tā, kā ēdiens tiek dēvēts veidojas vēstījums un priekšstats par tā nozīmīgumu kādā konkrētā vēstures periodā tautas dzīvē un kultūrā.

Vietējie tradicionālie ēdieni, kas nosaukti par nacionālajiem ēdieniem, atspoguļo nacionālās kultūras spēku, bet ēdiens veido imidžu, kas stiprina nāciju.

Līdz ar labklājības celšanos un kultūras attīstību 19. gs. beigās, gastronomiskās kultūras attīstības procesi līdzīgi kā citur Eiropā skāra arī Latvijas teritoriju. Bet atšķirībā piemēram, no Francijas, kur gastronomiska kultūra attīstījās mijiedarbojoties zemnieku, buržuāzijas un karaļnama ēšanas kultūrai, Latvijā tā veidojās mijiedarbojoties muižu aristokrātijas un zemnieku ēdieniem, laika gaitā transformējoties par latviešu tradicionālajiem ēdieniem.

Tas ir mūsu mantojums, no kura nav iespējams izvairīties un nav arī vajadzība norobežoties, stāstot, ka latviešiem tāda sava ēdiena nemaz nav, bet viss no vācbaltiešim. Tas ir mūsu mantojums, ar kuru jālepojas līdzīgi kā ar Rundāles pili.

Pētot situāciju Latvijā jāsecina, ka nepastāv kritēriji, kas noteiktu nacionālā ēdiena statusu un ierobežotu latviešu tradicionālos ēdienus saukt arī par latviešu nacionālajiem ēdieniem, un atliek vien pašiem izvērtēt, kuriem tradicionālajiem ēdieniem piešķirt nacionālo statusu. Šie ēdieni veido nāciju apdzīvoto teritoriju gastronomiskās kultūras pamatus un ēdiens ir viens no nācijas kultūras izpausmes veidiem.