Stāsta tradicionālās dejas pētnieks, biedrības "Danču krātuve" izveidotājs un vadītājs Sandis Zučiks; pārraides producente - Signe Lagzdiņa

Latviešu tradicionālā deja ir veidojusies vairāku gadu desmitu un pat simtu laikā. Tā sevī iekļauj mums visiem zināmās un mīļās latviešu tautas dejas - "Mugurdanci", "Garo danci", "Sudmaliņas" un vēl citas latvju dejas. Bet ne tikai. Gadsimtu laikā arī citu zemju dejas ar melodijām ienākušas un iesakņojušās latviešu un lībiešu tautas mantojumā. 

Šoreiz vairāk par lībiešu tradicionālo deju "Ak, tēvs, ak, vec' Andre". 

Mūsdienās deja tiek ieskaitīta lībiešu tradicionālās dejas mantojumā. Latvijā Tautas mūzikas centra darbinieki deju pierakstījuši 1990. gadu sākumā - tās teicējs ir Oskars Stalts Kolkā. Deja pirmoreiz publicēta 2001. gada izdevumā "Rīga 800. "Dejas upe" ar piezīmi, ka deja dejota no Kolkas līdz Miķeļtornim. Pats dejas vienkāršais solis un izpildījums varētu liecināt par dejas piederēšanu deju vecākajam slānim, tomēr, izpildot deju, jāpievērš uzmanība detaļām, lai dejas pamatstāja un gaita netiktu vienkāršota līdz ikdienišķam gājienam.

Melodijas pirmā daļa ļoti līdzīga vai pat identiska ar Marksa Augustina 1679. gadā Vīnē sacerēto dziesmu "Ak, dārgais Augustin". Viena no populārākājām dziesmas izcelšanās leģendām sākas 1679. gadā Vīnē, kad to bija piemeklēja mēris, kas ieplūda 1678. gadā no Ungārijas. Augustins bija balāžu dziedātājs un dūdinieks, kurš apceļoja pilsētas krogus, izklaidējot cilvēkus. Pilsētnieki bija iemīlējuši Augustinu, pateicoties viņa humoram grūtajos laikos.

Saskaņā ar leģendu, Augustins mīlēja iedzert un kādu reizi dzērumā pa ceļam uz mājām iekrita notekcaurulē un aizmiga. Sargi, kas patrulēja pilsētā, lai atrastu mirušos, viņu kļūdaini uzskatīja par mirušu.

Viņi Augustinu pacēla un kopā ar dziesminieka dūdām iemeta bedrē ārpus pilsētas sienām, kura bija piepildīta ar mēra upuru ķermeņiem. Nākamajā dienā, kad, izgulējis dzērumu, Augustins pamodās, viņš nespēja izkļūt no dziļā masu kapa. Viņš bija satriekts... Saprazdams, ka ar saviem spēkiem netiks ārā, viņš sāka spēlēt uz dūdām kādu melodiju, jo gribēja nomirt tāpat kā bija dzīvojis – spēlējot. Netālu esošie cilvēki viņu sadzirdēja un izvilka no bedres. Par laimi, Augustins palika sveiks un vesels, neskatoties uz to, ka bija gulējis vienā kapā ar inficēto mirušajiem ķermeņiem, tādējādi kļūstot par cerības simbolu Vīnes tautai. Vien pāris gadus vēlāk viņš nomira no pārāk lielas dzeršanas…

Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin,
Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis!
Naudas nav, draudzenes nav, viss zudis, Augustin.

Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis.
Mēteļa nav, spieķa nav, Augustins guļ netīrumos,
Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis.
Un pat bagātā Vīne ir tikpat nabaga kā Augustins!

Raudi kopā ar mani, viss ir zudis!
Katra diena bija svētki, bet kas tagad? Mēris, mēris!
Tikai līķu mielasts, tas ir tas, kas palicis.

Augustin, Augustin, gulies nu kapā!
Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis!

Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin,
Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis!

Mūzikas meldiņš iesakņojies arī cittautu muzikālajā telpā. Paradoksāli, bet pārējā Eiropā un pasaulē šī melodija atrodama dažādās bērnu dziesmās un rotaļās. 19. gadsimta pēdējā dekādē tā tika pierakstīta kā sena skotu dziesma ar nosaukumu "Vai tu kādreiz redzēji Lesiju", bet Apvienotās Karalistes viducī tā fiksēta tikai 20. gadsimta vidū. Savukārt 1909. gadā izdotajā rotaļu un spēļu grāmatā ar šo pašu meldiņu publicēta dziesma "Jo vairāk mēs esam kopā". Bet Kanādā ar šo meldiņu mūsdienās sastopama bērnu dziesma "Resnie tītari", kas tiek izpildīta kanādiešu Pateicības dienā. Holandiešu bērnu dziesmu grāmatās tā tiek dziedāta Svētā Nikolaja dienā ar nosaukumu "Pie durvīm klauvē".

Kā meldiņš nonāca līdz lībiešiem? Kā meldiņam izveidojās dejas solis? Kad tas notika? To mēs varam vēl tikai pētīt un meklēt atbildes, taču šodien šis meldiņš savijies kopā ar dejas soli un domājams, ka starp lībiešiem dejots jau vairāk nekā simt gadu garumā.