Vai zini, ka Vilis Plūdons pirms apmēram 100 gadiem atdzejojis Ukrainas himnu?

Stāsta literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis 

Runājot par Vili Plūdoni, parasti izlīdzas ar vispārzināmo, parasti – ar skolas gadu atmiņām. Tad min "Atraitnes dēlu" un "Uz saulaino tāli" retāk nosauc "Rekviēmu", pēc tā atdzejošanas Aleksandrs Bloks nodēvējis Plūdoni par ģēniju.

Dažkārt min balādes "Salgales Mada loms", "Jumis atriebējs" un 1905. gada balādes "Zagnicas kalējs", "Anss Bantiņš" un šausminoši mistisko "Tīreļa noslēpums". Mazāk atceras bērniem veltītās "Zaķīšu pirtiņa", "Eža kažociņš" un "Rūķīši un Mežavecis", kā arī sirsnīgo tēlojumu "Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas".

Vēl retāk tiek minēti Plūdoņa modernistiskie darbi "Rēgi"un "Baigi", un mūsu agrīnā modernisma šedevrs "Fantāzija par puķēm.

Padomju laikā noklusēja Plūdoņa patriotisko liriku, galvenokārt populāro "Latvju himnu", kas sākta ar lepnajiem un pašcieņas caurstrāvotajiem vārdiem "Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē", un himnisko "Tev mūžam dzīvot, Latvija!", kā arī "Dziesmu brīvajai Latvijai", ko mēs vairāk zinām pēc tās sākuma "Lai līgo lepna dziesma Tev, brīvā Latvija!".

Plūdons pieder arī pie izcilākajiem un ražīgākajiem mūsu atdzejotājiem. Pēc 1905. gada revolūcijas Plūdons konģeniāli atdzejojis Nīčes "Tā runāja Zaratustra", viņš radījis arī pirmo cittautu dzejas antoloģiju latviešu valodā, 1913. gadā izdodot "Moderno vācu liriku", 20. gados izdota arī "Leišu dainu" izlase. Teicami Plūdons latviskojis tādus pasaules literatūras milžus kā Gēti, Puškinu (atcerēsimies lielisko, Emīla Dārziņa komponēto "Spāniešu romanci" ar tās pirmajām rindām "Nakts sumināts, / Gaiss klusi šņāc, / Gvadalkvivira skrej un krāc."), latviskojis Ļermontovu, franču modernistus, arābu klasiķi Hāfizu. Plūdoņa "Kopotajos daiļdarbos"publicēti vairāk nekā 260 atdzejojumi, neskaitot leišu dainas, bet manuskriptos palicis  kāds pustūkstotis atdzejojumu.

Plūdoņa uzmanību saistījusi arī maz ievērotu Eiropas tautu dzeja. Viņš ir atdzejojis somus, norvēģus, serbus, bulgārus, čehus, slovēņus, katalāņus, turkus, eksotiskos malgašus un malajiešus.

Nozīmīgu vietu ieņem arī ukraiņi. Viņu sakarā mani gaidīja pārsteigums. Un gandarījums. Zināju, ka Plūdons ir latviskojis gan ukraiņu tautas dziesmas, gan izcilo  romantiķi Tarasu Ševčenko, gan ukraiņu dzejniekus klasiķus Osipu Makoveju, Kasperu Cengļeviču, bet visvairāk ukraiņu simbolistu Oleksandru Oļesu, Rietumukrainas dzejniekus. Tomēr

īpaša nozīme ir Ukrainas himnas vārdu autora, sabiedriskā darbinieka, etnogrāfa un dzejnieka Pavlo Čubinska dzejolim "Ukraina vēl nav pagalam" (Šče ņe vmerla Ukraini i slava i voļa) Plūdoņa versijā "Vēl nav beigta Ukrainija!". Šis atdzejojums publicēts 1926. gada februārī laikrakstā "Rīgas Ziņas", turklāt pilnā variantā. Tagadējais Ukrainas himnas teksts ir šī dzejoļa pirmie divi panti.

Mūsdienās šo dzejoli atdzejojis Imants Auziņš 2009. gadā, bet tieši himnas tekstu Māris Salējs.

Čubinska dzejolis sarakstīts 1862. gadā pusstundas radošā spriegumā, ietekmējoties no serbu dumpinieku un poļu patriotu dziesmām, publicēts gadu vēlāk Ļvivas ukraiņu periodikā (Ļviva tolaik bija Austroungārijas impērijā). Čubinskis dzejoli rakstījis kā lūgšanu par tolaik neesošo Ukrainas valsti, ticot tās atjaunošanai. 1865. gadā dzejolim melodiju devis ukraiņu garīdznieks Mihailo Verbickis, un jau tajā pašā gadā to Peremišļā (tolaik arī Austroungārijā) tas ir izpildīts kāda koncerta noslēgumā. Cariskajā Krievijā dzejolis bija aizliegts, tur to pirmoreiz publicēja tikai 1908. gadā.

Kas mani piesaistīja šajā atdzejojumā? Tā ceturtā rinda "Būsim atkal kungi mēs, bāliņi, pašu pusē!", kas sabalsojas ar  Plūdoņa "Latvju himnas" pašcieņas pilno pārliecību "Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē".

Sabalsojas arī pagātnes cīņu par brīvību atgādinājums: Čubinskim – "Pieminēsim nebaltās dienas, kādas reiz bija, / Un tos, kas mirt prata par mūs’ Ukrainiju!", Plūdoņa teksts ir dzejiski tēlaināks un lakoniskāks – "Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta." Var domāt, ka līdzīgas izjūtas nav retums tautas atmodas, valstsgribas un izšķirošu cīņu laikā, tomēr sliecos domāt, ka Čubinska dzejolis rosinājis Plūdoni savu dzejoli nosaukt par "Latvju himnu", kad Latvijas valsts vēl nebija, mūsu dzejniekam, iespējams, zinot, ka 1917. gadā, tiesa, uz neilgu laiku, Čubinska dzejolis kļuva par Ukrainas himnu.

Ir kāda zīmīga paralēle. 1917. gada 17. aprīlī Ukrainas Centrālā rada pasludina Ukrainas autonomiju, bet Plūdons divas dienas vēlāk publicē "Latvju himnu". Mulsina vienīgi tas, ka Plūdoņa atdzejojums publicēts tikai 1926. gadā, bet ne 1917. vai 1918. gadā. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka daudzi Plūdoņa atdzejojumi publicēti vēlāk.

Misiņa bibliotēkā izskatot vairākus simtus Plūdoņa vēstuļu, vēl nav izdevies atrast konkrētas norādes par Ukrainas tagadējās himnas teksta atdzejošanas laiku, taču bagātīgais  Plūdoņa vēstuļu krājums ļauj cerēt, ka ar laiku apstiprināsies hipotēze par Čubinska himnas atdzejošanu jau tad, kad Latvijas kā  valsts izcīnīšanas ideja spārnoja arī dzejniekus, tajā skaitā – Vili Plūdoni, un Ukrainas himnas lepnie vārdi tad būtu rosinājuši mūsu dzejnieku sacerēt savu "Latvju himnu".