Vai zini, ka Veidenbaums nav vārdu autors dažām ļoti populārām dziesmām?

Stāsta literatūrzinātnieks Marians Rižijs

Vai zini, ka latviešu pirmais modernisma dzejnieks Eduards Veidenbaums nemaz nav sarakstījis vārdus tādām populārām dziesmām kā "Es zinu, visi mani nievā" un "Es esmu nabags vecpuisis"?

"Es esmu nabags vecpuisis" nav Veidenbauma dzejolis. Kad dzejnieks satīriķis Valdis Artavs vāca tekstus jaunajai Raimonda Paula un aktiera Edgara Liepiņa koncertprogrammai, viņš bija šo dzejoli atradis kādā 19. gs. Jelgavas ziņģu grāmatā. ("Senas un jaunas ziņģes". LPSR Valsts Jaunatnes teātris. 1979.gads.) Koncertā E.Liepiņš šo R.Paula dziesmu pieteica: "Vārdi iz Veidenbauma!" Tā tas aizgājis tautā kā Veidenbauma teksts.

Andris Briedis laikrakstā "e-liesma" 2017. gada septembrī raksta: "Kad Pēteris Lūcis Valmieras teātrī iestudēja Anšlāva Eglīša lugu "Pēc kaut kā cēla, nezināma..." (1990), viņš aicināja Valmieras vīru kori "Imanta" šo dziesmu ieskandēt. Grupa vīru to izdarīja. Izrāde bija ļoti populāra. Tā iemūžināta, skanējusi arī radioteātrī. Afišās, preses izdevumos un citos informācijas līdzekļos parādījās ziņa, ka dziesmas teksta autors ir Eduards Veidenbaums."

Ap latviešu modernās dzejas aizsācēja Eduarda Veidenbauma vārdu allaž vijušās leģendas. Un iemeslu šādām leģendām ir bijis daudz.

Dzejnieka rakstu sastādītājs Rūdolfs Egle: "Veidenbaums rakstīja maz. Vēl mazāk viņš rūpējās par uzrakstītā klajā laišanu. Dzeju tulkojumi "Austrumam" iesūtīti, nedomājot par pasākuma pastāvīgu turpināšanu,(..). Savas oriģināldzejas viņš pat slēpa. "Tikai kad laikrakstos parādījās Eduarda tulkojumi, mēs, mājinieki, dabūjām zināt, ka viņš raksta ari oriģinālus," saka māsa Karlīna." (..) Pastāv domas, ka vairākus savus pirmos literariskos darbus Veidenbaums pats iznīcinājis. Sagatavojoties uz ģimnāziju, viņš tulkojis Horaciju, bet kaunēdamies par šo tieksmi, darījis to nevienam nemanot un pēc tam tulkojumus iznīcinājis. Reizā ar tiem iznīcināta ari pabieza pirmo oriģinaldzeju burtnīca.” Vēlāko darbu dzejnieks pats vairs nepazudināja un savā mazražība neko lielu vairāk nav uzrakstījis, kā tos, kas mums zināmi."

Rūdolfs Egle. "Kur palika Veidenbauma rokraksti?" Eduarda Veidenbauma raksti (1926), 690.lpp.

Ja runa ir par "Es zinu, visi mani nievā", nevienā no Veidenbauma izlasēm un rakstu krājumiem, kas iznākuši pēc viņa nāves, šo dzejoli neatrast – ne Krievijas impērijas, ne Latvijas pirmās republikas, ne padomju, ne otrās neatkarības izdevumos.

Toties Edvarda Treimaņa-Zvārguļa krājumā "Ardievas jaunībai" (1903) var lasīt pat divus dzejoļus, no kuriem salikts un pārveidots "Es zinu, visi mani nievā" teksts.

Nu tavas miesas apbedītas,
Nu viņām nesāp vairs nekas:
Bet manējās - kā sadaudzītas -
Pēc miera ostas ilgojas...

Par kapiem laižas melna vārna
Un skaļi ķērc: "Nav vērts! Nav vērts!"
Es atkrītu uz bēru spārna
Un saucu līdz: "Nav vērts! Nav vērts!"

Nav vērts! - ka trīcu dzīves salā!
Nav vērts! - līdz nāvei nīstam būt!
Miers gaida tikai kapa alā -
Turp vēlos kļūt! Turp vēlos kļūt!

1889. (61.lpp.)

Kā vētras dzīti padebeši
Man domas, tāļu, tāļu skrien, -
Pēc kaut kā mīļa, nezināma,
Sirds ilgojas arvien, arvien.

Ak, nevaldāmā ilgu kvēle,
Zem tavas varas spēki nīkst
Un dien' par dienu sausās lūpas
Pēc spirdzinošas rasas tvīkst.

Es nabags palikšu arvienu
Un visur greizi uzskatīts,
Līdz beidzot tapšu baltā šķirstā
Bez mīļa vārda ieguldīts.

Un lai ar' tā, man tomēr tīkas
Zem ilgu varas galvu sliet
Un, garā skūpstot sapņu tēlus,
Ar svētlaimību bojā iet - - -

1899. (146.lpp.)

Te personiska atkāpe. Kad pirms dažiem gadiem biju šos faktus par autorību publicējis sociālajā vietnē Facebook, daži cilvēki tomēr uzskatīja, ka īstais autors tomēr ir Veidenbaums. Vieni apgalvoja, ka Treimanis-Zvārgulis varēja ietekmēties no šā, dziesmā dzirdamā Veidenbauma dzejoļa. Otri man rakstīja, ka viņiem krietni sen toreizējie Veidenbauma memoriālā muzeja Kalāči darbinieki stāstījuši, ka Veidenbaumam uz nāves gultas guļot, viņa dzejoļu burtnīciņu esot nozadzis Treimanis-Zvārgulis.

Tā nu man nācās sazināties ar Veidenbauma memoriālā muzeja "Kalāči" kādreizējo vadītāju Jāni Krieviņu. Viņa sniegtā informācija ir šāda: tas tiešām ir Treimaņa-Zvārguļa dzejolis.

Pats dzejnieks savas dzīves laikā to neesot afišējis un nav arī licis vēlākās dzejas izlasēs. Bet Treimaņa-Zvārguļa dēls arī esot teicis, ka tas ir viņa tēva dzejolis.

Vēlāk sarunā ar literatūras pētnieci, monogrāfijas par Veidenbaumu autori Līvijai Volkovu nācām pie secinājuma, ka abu dzejnieku poētika ir pārāk atšķirīga, un tūdaļ varētu pamanīt, ka Treimanis-Zvārgulis uzdevis par savu Veidenbauma dzejoli. Turklāt visa Treimaņa-Zvārguļa rīcība – pašaizliedzīgās rūpes par drauga piemiņu un Veidenbauma pirmās dzejoļu grāmatas (1896) izdošana, bez kuras mēs varbūt nekad neuzzinātu par Veidenbaumu, arī divu kopoto rakstu izdevumu sarūpēšana "neiet kopā" ar šādu negoda darbu.

Un jāņem vērā arī fakts, ka par Eduarda Veidenbauma apcerējuma "Gabals iz tautsaimniecības" publicēšanu (1908) Treimanis-Zvārgulis 1910.—1911. gadā izcieta sešu mēnešu cietumsodu.