Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane 

Dokumentārais mantojums ir nozīmīgs instruments nemateriālā jeb dzīvā mantojuma saglabāšanā, savukārt nemateriālais mantojums palīdz izprast dokumentārā mantojuma nozīmi. Spilgts piemērs šai mijiedarbībai ir antropologa Artūra Bernarda Dīkona (Arthur Bernard Deacon) piezīmju un zīmējumu kolekcija no viņa lauka pētījumiem Vanuatu. Tā 2013. gadā tika iekļauta UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā.

Vanuatu ir neliela salu valsts Klusajā okeānā uz austrumiem no Austrālijas. Jau 20. gadsimta 20. gados tās unikālais nemateriālais mantojums bija apdraudēts. Tieši to dokumentēja Dīkons, kurš 1926. gadā ieradās Malekulas salā, kas ir daļa no Jaunhebridu salu arhipelāga, uz kura mūsdienās atrodas Vanuatu Republika. Diemžēl viņa pētījumi aprāvās traģiski pāragri – 1927. gadā 23 gadu vecumā viņš mira no malārijas komplikācijām.

Dīkons piedzima 1903. gadā Krievijas impērijā dzīvojošā angļu ģimenē. Viņa tēvs strādāja kuģniecības uzņēmumā – vienā no galvenajiem kuģu būvniecības centriem Melnajā jūrā, mūsdienu Mikolajivā, Ukrainā. Trīspadsmit gadu vecumā topošais pētnieks tika nosūtīts atpakaļ uz Angliju, lai pabeigtu izglītību. Dīkons absolvēja Trīsvienības koledžu Kembridžā un ieguva stipendiju saviem antropoloģiskajiem lauka pētījumiem.

Viņa kolekcijā, kas glabājas Karaliskajā Antropoloģijas institūtā Londonā, ietilpst 16 piezīmju grāmatas, korespondence, vietvārdu rādītāji, glosāriji, ģenealoģiski pārskati, pasakas, kartes, diagrammas un zīmējumi. Materiāli sniedz ieskatu vietējo priekštatos par katru cilvēka dzīves posmu – no dzimšanas līdz apbedīšanai –, kā arī laulībās, radniecības sistēmās, maģijā, medicīnā, astronomijā, mūzikā un sadzīves prasmēs – no lauksaimniecības līdz kanoe izgatavošanai.

Dīkons apraksta arī neparastas Vanuatu tradīcijas. Piemēram, atsevišķos rajonos meiteņu iniciācija sieviešu kārtā notika, izsitot tām divus augšējos priekšzobus. Ja tas nebija noticis pirms laulībām, rituālu pirms kāzām veica līgavas mātes brālis, apmaiņā pret to saņemot cūkas.

Cūkas vietējā sabiedrībā bija galvenais bagātības un prestiža simbols – tās nogalināja tikai svētku un rituālu laikā. Sociālais statuss tika iegūts nevis ar cūku skaitu, bet ar to kvalitāti. Īpašu nozīmi ieguva pseidohermafrodītiskās cūkas, kurām bija gan tēviņu, gan mātīšu dzimumorgāni. Tā kā tās tika izmantotas ceremonijās, vietējie tās īpaši pavairoja. Tādēļ mūsdienās Vanuatu ziemeļos pat ir izveidojies atsevišķs starpdzimumu mājas cūku paveids. Savukārt mežacūkas tika klasificētas pēc ilkņu formas un to attīstības pakāpes – Lambumbu cilts atšķīra 11 tipus, bet Seniangas cilts pat 23.

Šis antropoloģiskais materiāls ir unikāls tilts starp dokumentāro un nemateriālo mantojumu. To apliecina fakts, ka

UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauta Vanuatu smilšu zīmējumu tradīcija. Zīmējumi tiek veidoti, ar vienu pirkstu smiltīs, pelnos vai mālā velkot nepārtrauktas līnijas, radot simetriskus ģeometriskus rakstus.

Šie zīmējumi kalpo kā saziņas līdzeklis starp aptuveni 80 valodu grupām, kā arī kā mnemoniski līdzekļi rituāliem, stāstiem, dziesmām, zināšanām par kosmoloģiju, arhitektūru, amatniecību un horeogrāfiju.

Dīkons uzsvēra, ka šajā tradīcijā galvenais nav gala rezultāts, bet gan pats radīšanas process – līnijas nepārtrauktība un vienmērība. Apstāšanās tiek uzskatīta par nepilnību.