Vai zini, kā valšu karaļa Johana Štrausa (dēla) izteiksme atblāzmojas viņa kolēģu mūzikā?

Stāsta muzikologs Armands Šuriņš

Nākamā gada rudenī apritēs ļoti apaļa 200 gadu jubileja, kopš dzimis pasaulslavenais austriešu komponists Johans Štrauss (dēls) (1825–1899), savukārt aizvadītajā vasarā atskatījāmies uz nedaudz mazāk apaļu viņa nāves gadskārtu, 125 gadiem.

Tautā Johans Štrauss (dēls) tiek poētiski dēvēts par valšu karali, bet muzikoloģijas profesionāļi definē, ka tieši ar šo komponistu sākas tā saucamais populārās mūzikas fenomens. Pēdējais nozīmē izklaides nolūkos atskaņojamus lietišķā izmantojuma darbus, piemēram, balles dejas, kam vienlaikus piemīt augsta profesionalitāte un kas veido īpatnu kultūras kategoriju ar savu specifisku stilistiku. Protams, laika gaitā, mainoties kopējam mūzikas stilam, mainās arī populārā mūzika, taču tās emocionālais vēstījums allaž saglabā zināmu pretstatījumu akadēmiskajai mākslai.

Kur tad slēpjas Johana Štrausa (dēla) panākumu cēlonis? Vai tās ir ģimenes noturīgās muzikālās tradīcijas, skaņraža tēva Johana Štrausa (1804–1845) iedibinātas, vēlāk juniora un viņa jaunāko brāļu Jozefa (1827–1870) un Eduarda (1835–1916) turpinātas? Vai tā ir mūziķa praktiķa darbība, veikli pārvaldot vijolspēli un intensīvi koncertējot kā diriģentam? Varbūt vienkārši – melodiķa talants, ģeniāla muzikalitāte, spēja trāpīgi izteikt tā saucamo Vīnes garu? Prasme pielāgoties publikas prasībām, veikli prognozēt sabiedrības masu gaumi un tās pārmaiņas? Vai tomēr neatlaidība, pat fanātiska uzcītība ikdienas darbā?

Ļoti iespējams, ka

liels pozitīvs rosinājums visas Štrausu ģimenes mākslai bija Austrijas impērijas un tās galvaspilsētas Vīnes internacionālā, multi-etniskā gaisotne, kur vāciski runājošo austriešu kultūra cieši savijās ar čehu, ungāru, romu, horvātu, ebreju, slovāku, rumāņu un vēl daudzu citu tautību folkloru...

Komponista radošais mantojums muzikāli spožs un arī skaitliski iespaidīgs – ap 170 valšu, ap 250 citu deju, ap 50 maršu, ap 20 skatuves darbu, tostarp operetes...

Nebūtu brīnums, ka Johana Štrausa (dēla) veikums ir iespaidojis saturiski līdzīgas ievirzes mākslu, piemēram, Ferenca Lehāra (1870–1948) un Imres Kālmāna (1882–1953) operetes.

Bet – vai zini, ka meistara skaņu vēstījums atstāja ļoti lielu ietekmi arī uz tādu kolēģu daiļradi, kas balstījušies caurcaurēm akadēmiskās mūzikas vērtībās un nepavisam nav uzskatījuši sevi par izklaidējošās jeb populārās kultūras pārstāvjiem?

Johannesa Brāmsa (1833–1897) Ungāru dejas un Antonīna Dvoržāka (1841–1904) Slāvu dejas, pazīstamas Pētera Čaikovska (1840–1893) baletu lappuses un saturiski āķīgi Gustava Mālera (1860–1911) simfoniju paradoksi...

Arī opera "Kavalieris ar rozi" ["Rožu kavalieris"], kuras autoru, vācu vēlīno romantiķi Rihardu Štrausu (1864–1949) ar Vīnes Štrausiem citādi saista vien nejauša uzvārda sakritība.

Varbūt šķitīs īpaši pārsteidzoši, bet Johana Štrausa (dēla) izkoptais eleganti bohēmiskais Vīnes gars atblāzmojas pat allaž filozofiski nopietnajā Antona Bruknera (1824–1896) mākslā.

Lai to ilustrē kaut minūte no Bruknera Trešās simfonijas fināla! Sākotnējo, spraigos instrumentu dialogos risināto drāmu šeit pēkšņi nomaina elegantas omulības pilna izteiksme.

Tikpat daiļrunīgas ir arī vārdiskās liecības. Lūk, divas no tām!

Reiz Johannness Brāmss ieradās iepriekšnorunātā vizītē Štrausa mājās, bet nesastapa valšu karali, kurš bija steidzami izsaukts uz orķestra papildmēģinājumu.

Štrausa dzīvesbiedre Adele laipni uzņēma ciemiņu un atvainodamās rosināja ierakstīt kādu veltījumu mājas viesu grāmatā. Pasaulslavenais meistars ierakstīja dažas mūzikas taktis, taču – ne savas. Viņš uzskicēja Štrausa valša "Pie skaistās, zilās Donavas" sākumu un komentāru: "Diemžēl šī mūzika nav mana."

Kad 20. gadsimta 20. gados kāds žurnālists jautājis Aleksandram Glazunovam (1865–1936) par muzikālās iedvesmas profesionālajiem avotiem, plaši pazīstamais krievu komponists, Sanktpēterburgas konservatorijas profesors ļoti uzsvēris Štrausa mūzikas meistarīgo un spožo orķestrāciju. Intervētājs pašsaprotami pieņēma, ka runa ir par tobrīd slavas zenītā esošo Rihardu Štrausu, un bija ļoti pārsteigts, kad izrādījās – Glazunovs cildinājis Johana Štrausa mākslu.