Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks un plānotājs Oskars Leosks; pārraides producente – Liene Jakovļeva

Iedomājies rosīgu vasaras rītu kādā Rīgas ielā, kur mazas kafejnīcas īpašnieks slauka ietvi un kāds tētis stumj bērnu ratiņus kafejnīcas virzienā, bet viņam garām, sveicinoties, steidz kaimiņš ar jau nopirkto rīta kafiju. Fonā klaigā bērni, kuriem sācies vasaras brīvlaiks, droši skraidot pa Rīgas vēsturisko bruģi, kamēr vietējā tantiņa pa logu uzrauga, lai viss būtu kārtībā. Šo šķietami haotisko, bet patiesībā harmonisko cilvēku mijiedarbību sauc par pilsētas baletu".

Šī termina autore ir Džeina Džeikobsa – viena no ievērojamākajām 20. gadsimta pilsētplānošanas aktīvistēm un pilsētu attīstības pētniecēm. Pateicoties Džeinai un viņas spējai mobilizēt kopienas, Ņujorka šodien atšķiras no citām ASV pilsētām ar dzīvīgajām ielām pilsētas kodolā un attīstīto sabiedriskā transporta sistēmu.

50. un 60. gados Džeina un Ņujorkas iedzīvotāji uzvarēja cīņā pret Ņujorkas tā laika galveno plānotāju Robertu Mozusu un viņa centralizēto plānošanas vīziju, kas paredzēja vēsturiskās apbūves nojaukšanu, lai to aizvietotu ar privātajam autotransportam draudzīgu infrastruktūru. [1]

Savā 1961. gada grāmatā "Lielo Amerikas pilsētu nāve un dzīvība" (The Death and Life of Great American Cities), kas vēl aizvien iedvesmo pilsētu pētniekus visā pasaulē, Džeina aicina nedomāt par pilsētām kā par vienkāršiem mehānismiem, kas sastāv no ēkām un ceļiem. Tā vietā viņa rosina uz tām raudzīties kā uz pašregulējošiem dzīviem organismiem, kuru galvenā vērtība ir cilvēki un viņu klātbūtne ielās, kas veido pilsētas baletu. [2]

Lai gan šī brīža pilsētvides izaicinājumi var radīt pesimismu, Rīgai (īpaši vēsturiskajam centram) joprojām ir milzīgs potenciāls būt dzīvīgai, ja raugāmies no Džeikobsas četru pilsētas attīstības priekšnoteikumu skatupunkta.

Pirmais priekšnoteikums ir jaukta izmantošana, kas paredz ielas, uz kurām blakus atrodas dzīvokļi, biroji, veikali, kafejnīcas un skolas. Tas jau šobrīd ir redzams uz Rīgas ielām, piemēram, Tērbatas ielas.

Otrais priekšnoteikums ir īsi kvartāli, ko nodrošina Rīgas vēsturiskais ielu tīklojums, piemēram, Āgenskalnā un Vecrīgā, kas ļauj gājējiem izvēlēties dažādus maršrutus un veicina aktīvo ielu stūru un krustojumu veidošanos.

Trešais priekšnoteikums ir dažāda vecuma ēkas. Rīgas vērtība ir tās vēsturiskā apbūve ar jūgendstila namiem un koka ēkām. Tām pa vidu mēdz iezagties pa kādai padomju laika būvei, un robus starp ēkām centrā šad un tad aizpilda arī jauni projekti (lai gan ne tik bieži kā Viļņā vai Tallinā). Tomēr, lai šis priekšnoteikums izpildītos pilnībā, tukšie laukumi apbūvē būtu jāaizpilda aktīvāk, un jāmeklē veidi, kā atgriezt dzīvību jau esošajās Rīgas vēsturiskā centra ēkās.

Rīgai ir stingri apbūves aizsardzības noteikumi, kas neapšaubāmi ir svarīgi, taču mums bieži trūkst vīzijas, ko darīt ar aizsargātajiem namiem un kā tajos atkal ievest cilvēkus.

Tāpat mums nav skaidra plāna, kā aizpildīt Otrā pasaules kara atstātos robus starp ēkām, kur šobrīd nereti ierīkoti stāvlaukumi aiz sētām, bet to malās drūmi slejas ugunsmūri ar pašierīkotiem logiem.

Ceturtais priekšnoteikums, kas Rīgai šobrīd pieklibo visvairāk, ir iedzīvotāju blīvums. Lai notiktu pilsētas balets, ir vajadzīgi "dejotāji". Diemžēl Rīgas kodolā viņi pamazām izzūd un kļūst par pasīviem vērotājiem automašīnu plūsmās, kas ik rītu ierodas no Pierīgas.

Rīgas vēsturiskā centra apkaimēs kopš 2000. gada iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 52 tūkstošiem (33%), kamēr Pierīgā tas ir audzis par 56,6 tūkstošiem (29%). [3]

Rīgā pilsētas baletu traucē dejot divi galvenie cēloņi. Pirmais, pret kuru Džeikobsa veiksmīgi cīnījās Ņujorkā, ir pilsētvides erozija automašīnu dēļ.

Platās, trokšņainās tranzīta ielas, kas par tādām pārtapa padomju okupācijas gados (piemēram, Čaka, Brīvības, 11. novembra krastmala), ir atņēmušas telpu gājējiem. Baletu nevar dejot, ja skatuve ir saraustīta, šaura strēmele putekļu mākonī.

Otrais cēlonis ir dzīvīguma iznīcināšana, pilsētai pārtopot par tukšu muzeju. Nenoliedzami, Rīgas vērtība ir kultūrvēsturiskais mantojums ar bulvāru loku, jūgendstilu un koka arhitektūru, bet Rīgas lielākā vērtība ir tās cilvēki, kas veido kultūru un ienes dzīvību bulvāros un ēkās.

Tukšas ēkas dzīvo īsāku mūžu par apdzīvotām ēkām un fasādes pie stāvlaukumiem noput ātrāk par fasādēm pie parkiem.

Stingrie apbūves aizsardzības noteikumi būtu jābalansē ar konkrētiem valsts un pašvaldības mehānismiem, lai aizpildītu robus un vēsturiskajos namos atgrieztu cilvēkus.

Pārmaiņām jāsākas no apakšas, ieklausoties cilvēkos. Ja iedzīvotāji pārceļas uz Pierīgu zaļākas un klusākas vides dēļ, tad tāda vide ir jārada tepat Rīgā (kā to jau veiksmīgi dara Viļņā un citviet).

Ielu telpa ir jāatdod gājējiem, velosipēdiem, kafejnīcām, lai iela kļūtu par galamērķi, nevis tranzīta koridoru. Jāveido mehānismi, kas veicina mājokļu pieejamību pilsētas kodolā un atgriež iedzīvotājus. Rīgai ir gan skaista skatuve, gan potenciālie dejotāji – atliek tikai noslaucīt no skatuves putekļus un radīt apstākļus, lai cilvēki uz ielām vēlētos uzkavēties, lai pilsētas balets var sākties.

[1] Paletta, A. 2016. Story of cities: Jane Jacobs v Robert Moses, battle of New York’s urban titans. The Guardian. https://www.theguardian.com/cities/2016/apr/28/story-cities-32-new-york-jane-jacobs-robert-moses

[2] Jacobs, J. 1961. The Death and Life of Great American Cities. Random House.

[3] LaSER aprēķins, balstoties uz CSP datiem.