Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas
galvenais speciālists Edgars Ceske

Daudziem priekšmetiem, kas glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā, līdzi nāk savi stāsti. Tādi ir arī par diviem karogiem, par kuriem šoreiz.

Latviešu zemnieku savienības Turaidas nodaļas karogs veidots 1930. gados, iespējams, pēc mākslinieka Anša Cīruļa meta. Ap 1940. gadu, ienākot Padomju armijai, karogs atradās Pētersonu ģimenē, Turaidas jaunsaimniecībā “Kraujas” pie Matildas Pētersones un viņas vīra, kas bija aizsargi un aktīvi Zemnieku savienības biedri. 1949. gada 25. martā Matildu Pētersoni izsūtīja uz Sibīriju. 

Pilnīgi nejauši kopā ar citām mantām viņa paņēma līdzi arī karogu. Karogs izbraukāja Sibīriju, ap 1957. gadu atgriezās Latvijā, Matilda Pētersone to glabāja visus turpmākos gadus.

Savas dzīves beigās viņa uzticēja karogu pazīstamajam arheologam un Rīgas vēstures pētniekam Andrim Caunem, kurš Atmodas laikā to nodeva Turaidas muzejam.

Tagad karogs atrodas Turaidas muzejrezervāta krājumā. Materiāls: vilna, ar zīda izšuvumu. Krāsa: koši zaļš pamats, izšūts ar dzelteniem un brūniem diegiem.

***

Turaidietes Dailas Krastiņas vīrs, Padomju armijas virsnieks, visus padomju varas gadus slēpa savās lauku mājās Inciemā Latvijas karogu, ko bija ieguvis no kādas kundzes Cēsīs ap 1948. gadu. Visa ģimene to zināja, bet neviens neizpļāpājās.

Dailas Krastiņas stāstījums, pierakstīts 2016. gada novembrī: "1988. gadā bija folkloras festivāls, to atklāja Rīgā. Datumu neratceros, bija pēcpusdiena un visi gāja uz Doma laukumu. Šur tur parādījās Latvijas karogs un dziedāja Dievs svētī Latviju. Nākamā dienā sporta pilī atklāja festivālu. Nāca dūdinieki – latvieši, igauņu un lietuvieši. Nāca vīri ar Latvijas karogiem. Vakarā visi folkloras ansambļi pulcējās Daugavmalā, bija arī Latvijas karogi, nebija daudz, bet bija, arī Skandiniekiem bija karogi.

Daugavmalā pils tornī plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs, mikrofonos skan priekšlasījums un Raiņa "Daugava". Vienā brīdī ap pusnakti karogs pazūd...

Un jaunatne ies tagad uz to pili, mēs esam uztraukušies, ko tā jaunatne tagad sastrādās. Bija kāds cilvēks, kas gāja skaidrot, kas notiek. Izrādījās ka tas sarkanbaltsarkanais karogs piederēja aktieriem, tie savu darbu beiguši un ņem karogu prom.

Es tagad atceros, ka man mājās ir karogs, es teicu, ka braukšu pakaļ karogam. Man tās mājas ir tādas, ka visu var redzēt, man taču tas karogs jāmazgā, bet visu izdarīju… Tas karogs ir lāpīts, es nezinu, vai mans vīrs Roberts Krastiņš to karogu bija lāpījis. Koka kāta bija izurbts caurums, bija saliekams, nolakots. Es no rīta ierados Rīgā, pirmais pasākums bija Brīvdabas muzejā, un mēs bijām ar karogu, un uz mums sāka skatīties pavisam savādāk.

Es neatceros, vai mēs bijām Dainu kalnā, mēs bijām Bauskā un tur bija Budēļi, karognesējs bija Salmanis Pēteris. Cilvēki nezināja, vai drīkst skatīties uz to karogu, viņi novērsās, viņi neskatījās - laikam bija bail. Viens vecs vīrs stāvēja ar baltu rozi rokā un pienāca un piesprauda pie karoga šo rozi.

Koncerts notika, bija daudz kara dziesmu, tie cilvēki neatvērās. Aina Salmane mudināja Budēļu vadītāju pastāstīt, kas notiek Rīgā, par lemšanu par karoga atļaušanu. Rīgā visi staigājas ar karogiem un cilvēki atvērās”.