Vai zini, ka trimdas latviešu komponists sacerēja elektronisko mūziku jau 1965. gadā?

Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme.

Vispirms ieklausīsimies, ko vēsta citāts no recenzijas par kādu koncertu Toronto, Kanādā, 1965. gada oktobrī:

“Nav šaubu, ka Aleksandra Okolo-Kulaka 25 gadu mūziķa gaitām veltītais jubilejas koncerts, kurā atskaņoja viņa pēdējo deviņu gadu darbus, to vidū vairākus pirmatskaņojumus, 31. oktobrī Toronto bija pielīdzināms revolucionāram notikumam, jo pirmoreiz latviešu koncertā atskanēja elektroniskā mūzika”.

Tā rakstījis Alvils Vītrups laikrakstā “Latvieši Amerikā”. Tas liecina, ka trimdas latviešu sabiedrība, kuras muzikālā gaume bija samērā konservatīva, tomēr spēja novērtēt, cik drosmīga ir komponista Aleksandra Okolo-Kulaka izšķiršanās klausītājiem parādīt eksperimentu – mēģinājumu ar tajā laikā pieejamajiem līdzekļiem veidot elektroniskās mūzikas skanējumu.

Aleksandrs Okolo-Kulaks elektroniskās mūzikas skanējumu izmantojis divos atšķirīgos veidos. Vienā kompozīcijā viņš apvienojis soprāna balsi, klavieres un čellu kopā ar magnetofona lentā ierakstītām skaņām, kuras izveidojis ar elektroniskas aparatūras palīdzību studijā "Electronic Music Studios Manhattan Research Inc.” (informācija par to lasāma trimdas žurnālā “Treji vārti”, 1993.03.01.). Šai kompozīcijai viņš devis nosaukumu “Trīs fragmenti solo balsij, čellam, klavierēm un elektroniskai lentei Nr. 3, Nr. 7 un Nr. 9”. Turpretim otrā skaņdarbā ar nosaukumu “Elektroniska epizode” čellam un klavierēm Aleksandrs Okolo-Kulaks ar instrumentu dažādu spēles paņēmienu palīdzību imitējis elektroniskās mūzikas skanējuma īpatnības.

 Kā vēsta laikraksts “Latvija Amerikā”, koncertā “Trīs fragmentu solo balsij, čellam, klavierēm un elektroniskai lentei” atskaņošanā piedalījies komponists pats:

“Līdzās soprānam, čellam un klavieru spēlei uzvirmo neparasti, bet vareni skaņu viļņi, kas brīžiem pāriet it kā svilpšanā, it kā tālrakstes mašīnas ritmam līdzīgā klaboņā, taču melodiskā. Tad skaņas atkal plūst plaši, brīvi un dzirdīgi. Vibrācijas... Tā ir elektroniskā mūzika.

Vēl klausītāja auss ar to nav gluži apradusi, kad atkal dažādas skaņas savijas un uzmetas gaisā vilinošā kamolā, lai pēkšņi pārtrūktu. Skaņu varenums un dažādība tomēr ir apbrīnojama. Pats komponists – Aleksandrs Okolo-Kulaks – spiež dažādas pogas, skaņu ātruma un stipruma regulētājus, lai elektroniskās mūzikas lente perfekti sakļautos ar Ksenijas Brantes balsi, Mirdzas Nārunas klavierspēli un Dzidra Treimaņa čellu”.

Abas šīs kompozīcijas tā arī palikušas kā vienīgā liecība par Aleksandra Okolo-Kulaka centieniem eksperimentēt ar sava laika novitāti – elektronisko mūziku. Citi viņa skaņdarbi akadēmiskajos mūzikas žanros ieturēti tradicionālā rakstībā. Tomēr šis eksperiments ir apliecinājums viņa neparastajam meklētāja, intelektuāļa talantam, kas izpaudies ne vien drosmīgā izteiksmes līdzekļu izvēlē, bet arī milzīgajā amplitūdā, kādā transformējies viņa radošais process kopš komponista gaitu pirmsākumiem trīsdesmito gadu deju mūzikā līdz novatoriskiem risinājumiem 20. gadsimta akadēmiskajā mūzikā.

Ar savu neparasto dzīves gājumu Aleksandrs Okolo-Kulaks ir interesanta personība latviešu mūzikā. Ieguvis ekonomikas doktora grādu Beļģijā, apguvis mūziku privāti dzimtajā Liepājā, kopš skolas vecuma vienmēr spēlējis klavieres un komponējis. Plašākos starptautiskos panākumus guvis ar savu tango dziesmu “Skumjas”, ko izdevis ar pseidonīmu Saša Vladi. Diriģējis, spēlējis, aranžējis. Komponējis divas operetes, arī orķestra darbus, kormūziku, vokālo un instrumentālo kamermūziku gluži akadēmiskā izteiksmē un tur parakstījies ar savu īsto vārdu. Dzīvodams trimdā Ņujorkā, sekojis līdzi laikmetīgās mūzikas attīstībai, arī zinātnes un tehnikas sasniegumiem, ar prieku vadījis automašīnu, iegādājies kino kameru un filmējis. Labi zinājis vairākas valodas – latviešu, poļu, krievu, franču, angļu brīvi un daļēji arī spāņu valodu. Lasījis jaunāko literatūru angļu un franču valodā par jaunākajām kompozīcijas tehnikām. Tāpēc elektronika viņa mūzikā nav nejaušība. Gluži pravietiski viņš to raksturojis savās lekcijās trimdas latviešu inteliģences aprindās, intervijās un sarunās:

“Elektroniskā mūzika ir jauna, bet tik fascinējoša ar savu krāsu, spēka un skaņu kombinācijas iespējām, ka tai pieder nākotne.

Lielākais šķērslis tās popularizēšanā pagaidām ir speciālas elektroniskas studijas nepieciešamība, kuras iekārtošana prasa prāvus līdzekļus. Tādēļ ap 99 % elektroniskās mūzikas ASV rodas pie universitātēm – Kolumbijā, Prinstonā u. c., kur mūzikas profesori var lietot elektronisko aparatūru pēc patikas un aizvadīt dienas, meklējot skaņu un ritmu kombinācijas un tās komponēt. Kas kādreiz apmeklējis elektroniskās mūzikas koncertus Kolumbijas universitātē, tas tos nekad neaizmirsīs!”