Stāsta Latvijas kultūras akadēmijas pētnieks, arheologs Jānis Meinerts; pārraides producente – Gita Lancere

Šoreiz pievērsīsimies slavenākajai no Latvijas ezermītnēm – Āraišu ezerpilij. To jau 19. gs. 70. gados atklāja un pirmais tajā izrakumus veica vācbaltiešu amatierarheologs Karls Georgs fon Zīverss (Jakob Carl Georg Graf von Sievers), līdz kuram bija nonākušas ziņas par ap saliņu ūdenī redzētajiem pāļiem un vietējo zemnieku nostāstiem par ezerā nogrimušu pili.

Šis ir laiks, kad pār visu Eiropu, īpaši vāciski runājošo telpu, veļas t.s. "pāļu būvju drudzis" (Pfahlbaufieber) – inteliģence, vēsturnieki un amatierarheologi meklē 19. gs. 50. un 60. gados Alpu kalnu ezeros atklātajām bronzas laikmeta pāļu mītnēm līdzīgas būves arī savās mītnes zemēs. Izrokot divas taisnstūrveida bedres, fon Zīverss atklāja vairākas kārtas dažāda resnuma un dažādos virzienos guļošu baļķu, daudz citu organisku materiālu, bronzas pakavsaktu un rotadatu, keramikas lauskas un dažas citas senlietas. Viņa ziņojumi par izpētes darbiem Āraišos sasniedza gan Tērbatas Universitāti, gan Berlīni un Cīrihi, izraisot lielu interesi Eiropas zinātnieku vidū.

Pēc fon Zīversa uzaicinājuma, 1877. gadā 1,5 m dziļu atsegumu saliņā veica pazīstamais vācu profesors Rūdolfs Virhovs (Rudolf Virchow), kurš bija atzīta autoritāte Alpu ezeru pāļu mītņu pētniecībā. Pamatojoties atrasto būvkoku apstrādes pēdu un senlietu materiāla izvērtējumā, viņš secināja, ka būve tapusi vēlajā dzelzs laikmetā, nevis akmens laikmetā, kā bija šķitis fon Zīversam.

Šādam uzskatam nepiekrita Tērbatas Universitātes ģeoloģijas profesors un tā laika atzītākā autoritāte Austrumbaltijas aizvēsturē Konstantīns fon Grēvinks (Constantin Caspar Andreas von Grewingk), kurš noliedza ezermītņu pastāvēšanas iespējamību Austrumbaltijā un saistīja Āraišu atradumus ar viduslaikiem. Tā līdz pat 20. gs. 60. gadiem Āraišu atradumu interpretācija balstījās 19. gs. 70. gados veikto pētījumu rezultātos un tā laika pētnieku izteiktajās idejās.

Arheologam Jānim Apalam 20. gs. 50. gadu beigās uzsākot Latvijas iekšzemes ūdeņu apzināšanu, no jauna tika apsekota arī ar kokiem apaugusī saliņa Āraišu ezerā, kas vēlāk kļuva par viņa galveno pētījumu objektu.

Desmit izrakumu sezonās (1965-1969; 1975-1979) tika iegūta plaša zinātniskā informācija par šo līdz tam Austrumbaltijā nepētīto dzīvesvietu tipu. Lai izrakumi vispār varētu norisināties, ezera līmeni pazemināja par 1 m – izrakumi notika no zemēm uzbērta dambja ieskautos laukumos, no kuriem pieplūstošo ūdeni atsūknēja ar motorsūkņiem. Kopumā tika izpētītas aptuveni 3/4 no ezermītnes platības un to ar krastu savienojošās uzejas, bet atlikusī daļa saglabāta nākotnes pētījumiem.

Sarežģīto mitro apstākļu, līdz 3 m biezā kultūrslāņa un daudzo konstrukciju dēļ izrakumi bija tehniski ļoti sarežģīti, taču iegūtie materiāli būtiski papildināja zināšanas par seno latgaļu ikdienu, saimniecību un amatniecību, īpaši pateicoties labi saglabājušamies koka priekšmetiem.

Āraišu ezermītnē konstatētas viena otrai bez hronoloģiska pārtraukuma sekojušas piecas secīgas apbūves kārtas. Ļoti labi saglabājušās guļbaļķu ēku paliekas vairāku vainaga baļķu augstumā ļāvušas precīzi rekonstruēt mītnes plānojumu un ēku būvniecības paņēmienus.

Vislabāk saglabājušās ir senākās apbūves ēkas, kamēr vēlākās vairāk cietušas pārbūvju un dabisku procesu dēļ. Ezermītne tika būvēta uz sekla sēkļa: sākotnēji uzbūvēja apaļkoku režģogu, ko nostiprināja ar piebērtu grunti un virs tā uzbūvēja kopēju pamatklāsta platformu, uz kuras tad celtas koka ēkas.

Sākotnējais ezermītnes plānojums bijis regulārs, ar rindās izvietotām, jūgstūra un klasiskā krusta pakša paņēmienā būvētām taisnstūrveida guļbūvēm, kur katrā bija pavards, guļamās lāvas un klona grīda. Visu mītni ieskāva aizsargbūves un ar krastu savienoja nocietināta uzeja.

Jaunākie radiokarbona ¹⁴C un dendrohronoloģiskie pētījumi ļāvuši precīzi konstatēt, ka ezermītnes pamatnes būvniecībai koki cirsti 836. gada ziemā.

Visu tās izmantošanas laiku Āraišu ezerpili apdzīvoja latgaļu kopiena, kas nodarbojās ar lauksaimniecību, amatniecību un biškopību un sastāvēja no aptuveni 100 cilvēkiem. Piektā, pēdējā, apbūve gāja bojā postošā ugunsgrēkā ienaidnieka uzbrukuma laikā ap 1000. gadu.

Plašie izrakumi Āraišos kļuva ne tikai par vietu, kur pirmās prasmes arheoloģijā ieguva vairāki simti vēstures studentu un skolnieku, bet arī par populāru tūrisma objektu, kur interesenti varēja redzēt vairāk nekā 1000 gadu seno koka ēku paliekas.

Izrakumus Āraišos apmeklēja arī virkne pazīstamu kultūras darbinieku un mākslinieku, kas novērtēja iespēju tiešā un pārnestā nozīmē pieskarties mūsu senatnei savām rokām. Lielā cilvēku interese iedvesmoja Jāni Apalu ķerties pie pilna izmēra ezerpils rekonstrukcijas būvniecības. Rekonstrukcijas projekts, ko kopā ar Jāni Apalu izstrādāja arhitekts Dzintars Driba, bija balstīts arheoloģiskās izpētes materiālos un etnogrāfiskās analoģijās.

Lai gan rekonstrukcijas būvniecība tika uzsākta jau 20. gs. 80. gadu sākumā, tā tika atvērta apmeklētājiem tikai 1994. gadā.

Arī mūsdienās turpinās rekonstrukcijas uzturēšanas un atjaunošanas darbi un tā apskatāma apmeklējot Āraišu ezerpils Arheoloģisko parku, kurā jau dažus gadus līdzās ezerpilij apmeklētāju centrā apskatāma arī ekspozīcija par latgaļu ezermītnēm, Jāni Apalu un Āraišu ezerpils izrakumos atklāto.